Novembrī svinējām ilgi gaidīto Latvijas jubileju, atzīmējām Lāčplēša dienu – lāpas, svecītes, salūti kliedēja rudenīgo tumsu. Svētki aizvadīti, ja par sevi laikus neparūpēsimies, var uznākt grūtsirdība. Rudens skumjo noskaņu iespējams kliedēt, lasot grāmatas vai skatoties kino.
Viens no skaistākajiem ieguvumiem Latvijas simtgadē ir pēdējā laikā uzņemtās latviešu filmas. Tās ir atšķirīgas un daudzveidīgas, domājams, katrs var ko atrast savai gaumei. Lai gan Jelgavas Kultūras namā tika rādīti vairāki “Homo Novus” seansi, tomēr devos uz kino Rīgā. Anšlava Eglīša grāmatu esmu senāk lasījusi, savs priekšstats par stāsta varoņiem jau bija izveidojies.
Skatoties kino, priecājos par filmas rotaļīgo ritmu, spilgtajiem varoņiem, notikumu krāsainību, kurai cauri vijās arī kāds skumīgāks, uz jautājumiem par dzīves un mākslas jēgu uzvedinošs tēls – mākslas zinātnieks Kurcums Kaspara Znotiņa atveidojumā. Filma trāpīgi rāda mākslinieka dzīves kontrastus – spožiem un negaidītiem lēcieniem karjerā nereti seko vilšanās un savu spēku apšaubīšana.
Iespējams, tie, kas būs šo stāstu noskatījušies, labprāt dosies uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju aplūkot oriģinālās latviešu mākslinieku gleznas. Vērojot Valdemāra Tones portretēto Annu, atcerēsimies epizodi, kurā Upenājs ar milzu entuziasmu jauc sarkanās krāsas toņus, vēl nezinot, ka par šo gleznu saņems kāroto naudas balvu.
Pretstatā krāsainajai un dzīvespriecīgajai “Homo Novus” izvēlējos apmeklēt pavisam atšķirīgu, turklāt dokumentālo filmu – “Lustrum”. Izsekojot daudziem sarežģītiem filmas kadriem un intervijām, kurās tiek diskutēts par padomju laika atstāto “mantojumu” – tā saucamajiem “čekas maisiem” –, rodas iespaids, ka joprojām nav īsti saprotams, ko un kā darīt. Tomēr – filmā ir vairākas epizodes, kurās pēkšņi dzirdama skaidra valoda, tas notiek, kad runā Lidija Doroņina-Lasmane. Cilvēks, kura dzīvē bijušas gan apcietināšanas, gan izsūtīšanas, ļoti precīzi var formulēt savu attieksmi, lielu akcentu liekot uz spēju piedot saviem pāridarītājiem. Jācer, ka sabiedrība, kaut vai lēnām un pamazām (līdzīgi kā filmā remontē bijušo VDK ēku), iemācīsies runāt par šīm grūtajām tēmām.
