Dzīvojam laikmetā, kad iegūt fotoattēlu ļoti vienkārši – gandrīz katrā telefonā ir kamera, ar kuru fiksējam interesantus kadrus. Tas attiecas arī uz pašportretiem. Pavisam cita sajūta, ieraugot gleznotu portretu. Runa būs par vērienīgo izstādi “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”. Ekspozīcija aplūkojama trijās daļās – 20. gadsimta pirmās puses māksla Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē, otra daļa – 20. gadsimta otra puse – izstāžu zālē “Arsenāls”, karikatūrai veltīta izstāde – Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā.
Lai gan nesen bija garās Ziemassvētku brīvdienas, pēdējo ekspozīciju vēl neesmu paguvusi apskatīt. Toties aizgāju gan uz “Arsenālu”, gan Nacionālo mākslas muzeju. Latviešu mākslas pazinēji te var atrast daudzas populāras, bieži grāmatās reproducētas gleznas. Tomēr ir arī dažādi pārsteigumi. Kolekciju vērojot, varam salīdzināt, kā glezniecība mainījusies atkarībā no laikmeta. Kā jau teikts izstādes nosaukumā, runa ir par portretu – tātad konkrēta cilvēka attēlojumu, ieskaitot mākslinieku pašportretus. Šķiet, ka dažādība būtu jāmeklē gleznās redzamajos cilvēkos. Aplūkojot portretus un figurālās kompozīcijas, redzam, ka noskaņu veido katra mākslinieka individualitāte, bet “Arsenāla” ekspozīcijā – padomju laika atstātais zīmogs.
Izstādes iekārtotāji parūpējušies par pārsteigumu – apmeklētājam jānoiet ceļš pa sarkano paklāju, gar tukšām sienām, tikai tad nonākam pie pirmā eksponāta – Staļina skulptūras. Lai gan redzamais tēls pieder pagātnei, sajūta nav patīkama. Tālāk, ievērojot laika hronoloģiju, varam aplūkot gleznas un skulptūras, kurās jūtam – mākslinieki bijuši spiesti pielāgoties padomju režīma diktētajiem noteikumiem. Taču vienmēr bijuši izņēmumi, spēcīgākās personības pamanījušās realizēt savas ieceres. Vairākās Jāņa Pauļuka gleznās redzam viņa dzīvesprieku, atraisītību krāsās un zīmējumā. Jelgavas mākslinieku darbu pazinējiem būs patīkami ieraudzīt gan Induļa Landaus un Edvīna Kalnenieka pasteļus, gan Lolitas Zikmanes pašportretu, gan Gunta Strupuļa darbus. Ekspozīcija palīdz sajust procesu, kuru var salīdzināt ar ledus kušanu – pamazām, atbrīvojoties no padomju laika “stinguma”, parādās dzīvība, krāsainība un individualitāte.
Vecmeistaru gleznas un skulptūras, kuras redzamas Nacionālā muzeja Lielajā zālē, apliecina – īstu mākslas darbu vērtība saglabājas cauri gadsimtiem. Vēl līdz 24. februārim var pagūt apmeklēt šo vērienīgo izstādi.
