Šī gada 3. janvārī dzejniekam un tulkotājam Klāvam Elsbergam būtu apritējuši 60. Ja vien 1987. gada 5. februārī viņa dzīves pavediens nebūtu mīklaini aprāvies. “Smalkais zirnekļa tīmeklis pārtrūka, kad dzejniekam bija divdesmit astoņi gadi. Slepkavas izsvieda viņu caur stikliem no devītā stāva,” rakstu, vēstuļu, interviju un atmiņu krājumā “Tīkami rosīgi šļaksti” raksta K.Elsberga māte Vizma Belševica.
Viņa atminas, ka dēls bijis ļoti noslēgts bērns – jautāja daudz, stāstīja maz. Dzejoļus sācis rakstīt ap 14 gadiem. Mātei viņš to nav sacījis līdz 18 gadu vecumam, padomu vai vērtējumu nav prasījis. Tik istaba vienmēr bijusi piemētāta ar dzejoļu uzmetumiem. “Bet, tā kā viņš pats neteica, es drīkstēju neko nezināt un klusībā cerēt, ka pāries, jo neviens nevēl savam bērnam grūtu dzīvi. Un kas ir grūtāk, kā godīgam dzejniekam būt Padomju Savienībā? Klāvs bija godīgs.”
Par K.Elsbergu kā dzejnieku uzzināju jau skolā, kur literatūras grāmatā bija publicēti vairāki viņa dzejoļi. To vidū “Back in the USSR”: “Stipra kā nāve ir šī zeme/ kā lēni briestoša negaisa/ mākonis.” Vēlāk dzejnieka darbus lasīju studiju laikā. Tomēr tā pa īstam līdz K.Elsberga dzejai nokļuvu caur grupas “Pērkons” dziesmām. “Baletomānija” (“Kretīnu deja”), “Kam pieder šīs actiņas”, “Neatvadīsimies” un pārējais “Pērkona” repertuārs rosināja tuvāk iepazīt vienu no talantīgākajiem sava laika jaunās paaudzes dzejniekiem, kurš nebaidījās būt kritisks, paust savu redzējumu, bet tajā pašā laikā izstaroja labsirdību. Tā atklājas viņa rakstītajās vēstulēs kolēģiem, tuviniekiem, sevišķi sievai Irēnai Auziņai, ar kuru ģimenē dzimuši divi bērni.
“Dzejniekam ir jājūt tas, ko jūt viņa tauta. Ir jādzīvo kopā ar savu tautu un jāizsaka viss, pēc kā tauta tiecas, pēc kā tā ilgojas. Kā svešvalodnieks varu teikt, ka dzejniekam ir jābūt pazīstamam ar visas pasaules literatūru.” K.Elsbergs bija arī tulkotājs – tulkojis no franču, angļu un krievu valodas. Daudz darba ieguldījis jaunatnes žurnāla “Avots” tapšanā.
V.Belševica dēlu 28 gadu vecumā raksturo kā fanātisku vīru un tēvu, kura ietekmē “jaunie dzejnieki vairs nevelta mīlestības dzejoļus daiļām svešiniecēm vai mīļākām, bet likumīgām sievām”. K.Elsbergs: “Man šķiet, ka daudzus dzejniekus nomoka dažādi kompleksi tāpēc, ka viņi nav uzrakstījuši pāris romānu. Arī es neizslēdzu iespēju, ka kādreiz varu ķerties pie prozas. Turklāt pašreiz nav dzejas laiks. Kaut arī dzejoļu krājumu tirāžas mūsu republikā ir lielākās pasaulē. Stāstā un romānā, man šķiet, var pateikt vairāk, tie paver plašākas izteikšanās iespējas. Taču, kā mēdz teikt, dzīvosim – redzēsim…”
