Sveiki meteņdienā! Nu jau saules gads kāpj strauji kalnā un pavasaris gaida “ar visām puķītēm”, kad Ziemas māte satīs atpakaļ savas baltās izpurinātās villaines.
Ko labu sadarījāt garajos ziemas vakaros? Lasīju, ka agrāk, vēl ne tik sen, pagājušā gadsimta vidū, no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām mājās bijusi lielākā pasaku stāstīšana un klausīšanās. Līdz Ziemassvētkiem vairāk minētās mīklas, bet līdz Lieldienām stāstītas pasakas. Kaimiņi un saimes ļaudis pulcējušies vienā istabā, kur kāds lielāks stāstnieks dzīvojis, un tik klausījušies teikas, nostāstus un spoku stāstus. Tie mijušies ar paša stāstnieka piedzīvoto, ar vecātēva stāstīto un vēl senāku laiku. Piesaukuši zināmu māju vārdus, kapsētas, zināmus meža ielokus, krogus un baznīcas, kur tas viss atgadījies, un, kad klausītājiem bijis laiks doties mājās, nebijis vis omulīgi pa tumšo nakti uz savu sētu iet.
Arī man kā bērnam ļoti patika klausīties pasakas un spoku stāstus, it sevišķi, ja tie bija īsti. Patika arī no Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tā nodaļa par spokiem. Taču daudz aizraujošāk, stindzinošāk bija klausīties vecomāti, piemēram, stāstu, kā labības pļaujas laikā pašā karstākajā vasaras dienā pļāvējs, kas bijis tuva rada, sadzēries aukstu pienu un tai pašā vakarā nomiris, bet pēc tam vēl ilgi karstās vasaras pusdienlaikos ērmojies gar aku. “Tā ka no ledusskapja aukstu pienu nedrīkst dzert, meitiņ, un pusdienlaikā labāk pa lauku neskraidīt,” vecāmāte beidza stāstāmo. Stāsts allaž sākās ar vārdiem: “Tas notika vecos laikos”, “Cik vecos, vecomam?” es jautāju. “Nu kad es vēl bērns biju.” Skatījos uz vecomāti, uz viņas sirmo galvu, uz vienās krunciņās izvagoto vaigu, smejošajām acīm, sastrādātajām rokām un nevarēju iedomāties, cik sen tas īsti ir bijis.
Ir tāds žanrs – vēstītājfolklora, kur tiek pierakstīti reāli stāsti par to, kā cilvēki dzīvo šobrīd un kā dzīvojuši senāk. Vajadzētu mums arī savu vecomammu un mammu stāstus pierakstīt, lai tie ieaužas kopējā Latvijas audeklā, lai tas top krāšņāks. Tā varētu būt viena jaunā gada apņemšanās. Bet arī tas laiks, kad bijāt mazi bērni, ir pierakstāms, jo jau tagad tie ir “vecie laiki”! Ar savu Spīdolas Valsts ģimnāzijas 9. klasi bijām trešajai atmodai veltītajā Tautas frontes muzejā. Muzejs tiešām interesants, no sirds iesaku aizbraukt. Bet kas mani visvairāk pārsteidza – visas tās mēbeles, trauki, telefoni, pārtikas kartītes, nauda un autobusa biļetes ir bijusi mana bērnība. Mana bērnība, kas tagad stāv ielikta muzejā. Arī es drīz varēšu sākt savu stāstu “tas notika vecos laikos…”.
Meteņdienā ir jāvārtās sniegā, jāripinās lejā no kalna, jāvizinās ragaviņās un jālielās, lai nākamais gads būtu auglīgs un prieka pilns!
