Ir tāds periods vecāku dzīvē, kad viņi uz kinoteātri dodas tikai, lai apmeklētu kārtējo multfilmu seansu. Tagad bērni sasnieguši tādu vecumu, kad uz seansiem vairs nav jāpavada, bet pa laikam tāpat gadās multfilmas, kuras gribas redzēt. Tas apmēram tāpat kā ar zooloģiskajiem dārziem – neesmu pārliecināta, ka vēlme tos apmeklēt jebkad pāriet. Tā nu jaunā latviešu multenīte “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” bija tā, ko gribējās noskatīties. Un iesaku to izdarīt arī jums, pat ja nav neviena jaunāka par desmit gadiem, kuru uz to pavadīt.
Tiešām jauki zīmējumi, kas parāda jaunākajai paaudzei, ka animācijas filma var būt arī citāda, ne tikai tipizētajā Holivudas stilā. Humors un asprātības, kas uztveramas bērniem un vecākiem visā pasaulē, bet netrūkst arī joku, kas īpaši tuvi un saprotami mums, latviešiem.
Multfilma vēsta par Jēkabu, zēnu no Rīgas centra, kam vasara būs jāpavada pie radiem pilsētas nomalē, Maskačkā. Tas ir briesmīgi! Māsīca Mimmi ir diezgan neciešama, un onkulim, bijušajam jūrniekam Ērglim, vienkārši nav laika. Tomēr izrādās, ka Maskačka ir pavisam neparasta vieta – tur dzīvo runājoši suņi! Un Mimmi atklāj, ka negantais uzņēmējs Imants Rausis plāno pārvērst romantisko priekšpilsētu bezpersoniskās augstceltnēs. Tas nedrīkst notikt! Vai bērniem izdosies sadraudzēties un kopā ar runājošajiem suņiem izglābt Maskačku?
Tieši iepriekšējā vakarā, pirms doties uz kinoseansu (multfilmu izvēlējāmies skatīties “Splendid Palace”), žurnālā “Ir” izlasīju interviju ar režisoru Edmundu Jansonu un viņa dzīvesbiedri producenti Sabīni Andersoni, kas rosināja dažām niansēm pievērst pastiprinātu uzmanību, piemēram, stāstam par suneni Sniedzi. Izrādās, no Sniedzes tēla multfilmas autori gribēja atteikties, lai pārāk nesarežģītu stāstu, tomēr pēc jaunākā dēla ierosmes šo sižeta līniju pat pastiprinājuši. Man Sniedzes tēls patika ļoti (varbūt tādēļ, ka mazliet atgādināja gan mūsu, gan draudzenes suni).
Jau drīz pēc filmiņas noskatīšanās nodomāju, ka labprāt to izdarītu vēlreiz, lai pievērstu uzmanību dažādiem knifiņiem, ko visus pirmajā reizē noteikti neizdodas piefiksēt. Vēl gan nav sanācis to izdarīt. Bet mašīnā, mājup braucot, ik pa laikam kāds no mūsu ģimenes iedziedas: “Mana mamma teica: “Dzīvo, dēliņ, Maskačkā…””
