“Kā? Pie jums tiešām uz 8. martu nevar nopirkt mimozas zarus?” sašutusi latviešu kolēģiem jautāja viešņa no Baltkrievijas. Patiesībā man pat prātā nenāca kaut ko rakstīt par 8. martu. Gadu gaitā tēma par Starptautiskās sieviešu dienas svinēšanu ir muļļāta neskaitāmas reizes, galu galā sasniedzot stāvokli – kurš grib, tas arī svin. Pārējie ignorē, izliekas, ka viņus tas neinteresē, kaislīgi noliedz – vārdu sakot, kā nu kurā gadījumā. Un visi cits cita izvēli cenšas līdzcietīgi pieņemt.
Domas par 8. martu uzjundīja dalība seminārā, kurā līdzās mums – divām latvietēm –, piedalās arī mediju pārstāvji no Krievijas, Baltkrievijas, Gruzijas, Moldovas un Ukrainas. Vajadzēja redzēt viņu sejas izteiksmi, kad stāstījām, ka īpaši pie mums Latvijā šos svētkus vairs nesvin. Ka tas atkarīgs no katra kolektīva, kopas vai ģimenes nacionālā sastāva un tradīcijām. Turklāt interesanti, ka lielākajā daļā šo valstu 8. marts ir oficiāla brīvdiena. Un ko tad citu darīt, ja ne svinēt, ja reiz tam par godu piešķirta brīvdiena.
Pēc pastaigas pa Rīgu vienā no semināra dienām baltkrievietes atgriezās priecīgas un paziņoja, ka tik traki neesot, kā mēs stāstām. Viņas ar atvieglojumu ieraudzījušas, ka arī Rīgā uz šo laiku tirdzniecībā nonācis vesels lērums tulpju. Mimozas zarus gan neatrada. Jāatzīst, biju palaidusi garām faktu, ka tieši šī auga zarus siltākās zemēs mēdz dāvināt, sveicot sieviešu dienā. Šī tradīcija radusies Itālijā. Baltkrievu kolēģes zināja stāstīt, ka pie viņiem šie zari speciāli 8. marta svētkiem tiek ievesti no Gruzijas.
Mazliet atgādinot vēsturi – pirmo reizi Sieviešu dienu sāka svinēt ASV – 1909. gadā Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. To svinēja līdz 1913. gadam. 1910. gada 27. augustā Kopenhāgenā notiekošajā starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Pēc tam vairākus gadus daudzās Eiropas valstīs šī diena tika atzīmēta 19. martā, citur 12. martā, bet 1914. gadā lielākajā daļā Eiropas to sāka svinēt 8. martā. Bet kā odziņa bija moldāvietes secinājums mūsu visu sarunās un diskusijās par šiem svētkiem: “Nu beidziet! Kāds tam sakars ar sieviešu tiesībām? 8. marts nekad nav bijis par tiesībām. Cilvēkiem vienkārši svētkus vajag!”
Jauki, ka mēs esam tik dažādi un ir iespēja ieklausīties, kā un kas notiek citur, un arī pasvinēt kopā ar bijušās padomijas brālīgo tautu pārstāvjiem (starp citu, tie visi ir neatkarīgu un Krievijā valdošajai varai nedraudzīgu mediju pārstāvji).
