Pāris stundas cauri mākoņiem, pāri kalniem, un tu, vēstures izslāpis cilvēks, nonāc vietā, ko sauc par Veronu. Tā ir Itālijas ziemeļu daļa, un vēstures te ir pārpārēm. Piemēram, no rīta, kad doma ir doties aplūkot literatūras gardēžu mīlētāju pasaulē tik zināmo Džuljetas balkoniņu, tev nāk pretī vecs vīrs ar suni, bet ir tāda sajūta, ka tev pretī nāk Dante. Tik raksturīgi sejas vaibsti kā senajam filozofam un ne ar ko nesajaucamais profils. Protams, Danti tu tiešām satiec 1865. gadā izveidotajā skulptūrā kādas pils kompleksa laukuma vidū. Filozofs te kādreiz dzīvojis, un varbūt šeit tapis arī pa kādam filozofiskajam traktātam. Viduslaiku un renesanses iezīmes ir katrā Veronas vecās daļas ēkā un ieliņā. Jau zināms, ka itāļi ir lieliski formu dizaineri. Viņu mēbeles, gaismas ķermeņi un auto dizains vienmēr ir izcēlies ar īpašu formas izjūtu. Un Veronā var redzēt, no kurienes tas. Virs katras vārtu rūmes pa portretam. Gandrīz visas fasādes durvis ar skaistiem ciļņiem. Pat sētu stabi un vārti ir neliels mākslas darbs. Un vārtrūmes. Pacel galvu, un tu redzi izgleznotu arku vai koka intersiju. Veronai ir, ar ko lepoties.
Senākajā pilsētas daļā ļoti sena būve – Romas Kolizeja vecākā māsa Veronas arēna. Vietējie smej, ka šodien tur ēkas apakšā, kur kādreiz turēja lauvas, esot ierīkotas labierīcības. Tās izmanto tie tūkstoši, kas dodas baudīt lielisko akustiku lielos klasiskās mūzikas pasākumos. Operas un koncerti noris brīvā dabā, un vietas vienmēr esot pilnas. Redzēju plakātu, ka 1. augustā Veronas arēnā uzstāsies tenors Plasido Domingo, un brīvu vietu tikpat kā vairs neesot.
Verona ir piesātināta ar vēsturi, kas nav uzbāzīga, bet tā maigi, pamazām ievelk senajā aurā. Esmu ievērojusi, ka katrai pilsētai ir sava toņu gamma. Veronas toņi ir pasteļtoņi un rūsganais. Skaties zem kājām – marmors. Skaties uz senajām ēkām – rūsgani ķieģelīši un masīvi travertīna bluķi. Pati daba un vieta ir devusi Veronai daudz, lai tā šodien mirdzētu kā pērle Itālijā. Bet starp pilsētām, konkrēti Milāna–Verona, Verona–Bergāmo, un Veronas provincē rit ļoti darbīga dzīve. Ražotnes, ražotnes, ražotnes, vīnogulāju lauki, dārzniecības, atkal vīnogulāji. Gar dzelzceļa un autobāņu malām, cik tālu vien acs redz, ir apstrādāti lauki un valda rūpnieciskā rosība. Bet aiz tiem tālumā paceļas kalni, kas kā sargi ieskauj zemienē darbīgos ļaudis un zemi, kura jau modusies pavasarim. Tur jau zied narcises, ķirši un magnolijas.
