Pēdējā aktualitāte – personīgie krāmi. Nu tie pa daudziem gadiem un daudzpusīgās darbošanās rezultātā ir sakrājušies gana daudz. Es noteikti neesmu vienīgā, kam nācies saskarties ar piekrātām kādreiz vajadzīgām, bet šodienas darbībai nevajadzīgām mantām. Stāsts ir par pārvākšanos.
Ja pārvācas no vienas dzīvesvietas uz otru, tad atliek izvētīt sadzīvei nepieciešamās lietas, bet, ja jāpārvācas no vienas darba telpas, tas ir, darbnīcas, uz citu darba vidi, tad tas ir liels jo liels uzdevums. Līstes gabals, kartoniņš, uz kura var labi pazīmēt, plastikāta loksne un kaut kādas sīkas metāla detaļas, gūzma papīra atgriezumu, kas ir labs materiāls piezīmēm, un neliels tapetes rullis, uz kura atvēzēties lielformāta skicei. Un tas nav viss. Pareiziniet to ar vairākiem desmitiem. Kur to visu likt šodien? Stiept uz jauno vietu, lai tas turpinātu gaidīt savu laiku? Protams, grūts ir brīdis, kad jāizšķiras par krāmiņa nākotni, un tāpēc tas viss tiek likts pa kastēm ar uzrakstiem, bāzts maisos, ko izmest, un stipri piedomāts par tā nākotni savā tuvumā. Un secinājums ir viens – tajā brīdī, kad krāmiņš te ir atradis mājvietu, tas bijis ļoti svarīgs un derīgs. Citādi jau nebūtu pietaupīts. Bet, gadiem ejot, cilvēkam virzoties dzīvē dziļāk, konkrētais krāmiņš vairs nav aktuāls. Bez tā var dzīvot. Respektīvi, lietas lietderībai cilvēka prātā ir mainīga daba. Tas atkarīgs no tā, kurā brīdī cilvēks to ir saticis.
Bet vissvarīgākais šajā procesā ir nevajadzīgo nogādāt tur, kur tam vieta. Tas, kas var noderēt citiem, tiek atdots, bet, piemēram, vecas krāsu bundžas, atšķaidītāji, kas ir ķīmija, neder nevienam. Arī dabai. Un vēl joprojām neesam tikuši skaidrībā, kur šo apkārtējai videi kaitīgo mantu nodot utilizēšanai. Kur to likt? Pārdomājot šo uzdevumu, bažas par dabas pieķēzīšanu apstiprina tikko izlasīta svaiga ziņa – vienā no Latvijas upēm kofeīna daudzums 11,4 m3 ūdens ir kā vienā kafijas tasītē, bet divās upēs konstatēta paaugstināta pretsāpju medikamentu vielu koncentrācija.
Ja uztveram pasauli kā vienu vienotu veselumu un to, ka pasaulē darbojas savienotā trauka princips, roka neceļas vieglprātīgi izliet “sūdus” savā kopīgajā asinsritē. Nevar to nevajadzīgo bundžu vienkārši nolikt pie konteinera vai noslēpt atkritumu maisā un iemest, kur pagadās. Un neviļus jāsāk aizdomāties par šodienas cilvēku kā par atkritumu radītāju. Ja būtu jādzīvo kopā ar visu, ko cilvēks ikdienā patērē, tad pašu cilvēku nevarētu ieraudzīt, jo viņu pamazām apņemtu paša veidots krāmiņu kalns.
