Visviens, ticat Kristus stāstam vai gaidāt putnu atgriešanos, Lieldienas un pavasaris katru gadu dod iespēju sevis atjaunošanai, visa no jauna sākšanai – daudzu pieņēmumu, uzskatu, pārliecības kārtu atlobīšanai no savas patības stiegrainā kodola. Dziļāk ieskatīties sevī, tapt vērīgākam, gudrākam, brīvākam uzskatos. Līdz 25 gadiem cilvēks aug fiziski, pēc tam ir jāaug garīgi, tad tu nekad netapsi vecs, jo vecums ir bailes no augšanas. Par vecumu man bija jādomā pēc Valmieras teātra viesizrādes Jelgavā, kur tika izrādīta Deivida Berija luga “Augusta vaļi”. 82 gadus vecā režisora Feliksa Deiča iestudējums ir par savu laiku, par cilvēkiem, ar kuriem kopā novecojam, par ķermeņa nolietošanos un gara noslēgšanos. Par telpu, kas aizvien vairāk sakļaujas tev apkārt, līdz esi fiziski un garīgi iesprūdis kādā sev un varbūt vēl kādam, kas nav pamanījies aizmukt no šīs pasaules, zināmā laikā. Galu galā arī par brīvības alkām, par logu, kuru tomēr, par spīti jebkādām bailēm, māsa Sāra apņemas izcirst, lai var redzēt okeānu, lai var skatīties saulrietus un gaidīt parādāmies vaļus. Izrādē spēlē patiešām veci cilvēki. Tā tomēr ir liela uzdrīkstēšanās – nevis spēlēt, bet būt tam vecajam cilvēkam uz skatuves ar savu nevarību un neveiklību. Rodas arī iracionāla sajūta, jo, ienākot Ligitai Dēvicai, redzu viņas nospēlētās lomas. Roplainiete, Orta, Niskavuori saimniece, Nārbuļu saimniece un vēl daudzas citas. Leldei Kalējai līdzi nāk košās, dzirksteļojošās, trakās un traģikomiskās lomas un Edīte Piafa. Ļoti ilgi, dzirdot šo vārdu, acu priekšā rādījās Leldes Kalējas vaibsti, manā apziņā abas bija saplūdušas kopā. Skatītāju zāle pilna ar paveciem cilvēkiem – aktieru laikabiedriem. Bet liels ir mans izbrīns, kad starpbrīdī puse skatītāju iet prom. Es jautāju – kāpēc? Un atbilde ir – uz skatuves ir tikai veci cilvēki. Tas man šķiet pārdomu vērts. Izrādes par veciem cilvēkiem varam skatīties, ja tos spēlē jauni cilvēki, kā Jaunā Rīgas teātra “Garā dzīve”, it kā aizslēpjoties aiz aktiermeistarības, akceptējot izlikšanās spēli, kuru labāk vai sliktāk spēlējam, katrs savu dzīvi dzīvojot.Vecu cilvēku kustību un domas lēnums, mūža nogales vasara, ar pāris veciem draugiem pavadīta, šķiet nomācoša, jo liek domāt par sevi pašu, par sevis paša novecošanu, savu vecāku aiziešanu un pasaules sasodīto subjektivitāti. Kad manai labākajai draudzenei Jettei bija jau pāri astoņdesmit, viņa lūdza: “Atved man tādu grāmatu, kurā es varētu lasīt par veciem cilvēkiem,” skumji piebilzdama: “Tagad jau tikai par jauniešiem vien raksta.” Būt līdzās un kopīgi augt! Cik tas ir svarīgi.
