Piesātināts laiks. Augšanas un ziedēšanas laiks – ievas, ķirši, ābeles, zemenes, kastaņi, ceriņi, maijrozes – viss kopā, viss tādā pārsātinātībā, ka no smaržām nedaudz reibst galva. Piepildīts laiks. Starp svētku gājienu un koncertiem, starp pieņemšanām un kolektīvu jubilejām, starp EP un Valsts prezidenta ievēlēšanu, starp skolas beigšanu un eksāmeniem, starp skriešanu un tomēr paspēšanu, starp pucēšanos un gurķu stādīšanu, starp īsām miega stundām un ilgu sēdēšanu pie datora – kur ir tavs laiks? Kāds tam visam pa vidu ir tavs paša laiks? Kāds ir mūsu laiks? Kādu mēs to atcerēsimies, kad būsim jau tālu nākotnē? Kā pompozu svētku, uguņošanas, izlikšanās un vārdu manipulācijas laiku? Varbūt kā patiesības, īstuma un sevis meklējumu laiku?
Un tad kādu savu aizņemto rītu pamosties un saproti, ka viss, kas ar tevi notiek, ir paša radīts un ka tu pats kā savas dzīves lielais demiurgs vari to visu uz brīdi apstādināt. Pieklusināt troksni, kas džinkst ausīs no mūzikas, mašīnu un ļaužu klaigām, pieturēt kustību, kas ņirb acīs telefonu un datoru zilganā blāvumā, mašīnu un prožektoru agresivitātē, tavu roku, kāju, tavu acu nervozā šaudīgumā. Vienkārši stāvēt, aizvērt acis, pieturēt elpu, lēni izelpot, atvērt acis un vērot pasauli sev apkārt, tikai mazu brīdi atļauties nepiedalīties, paklusēt un ieraudzīt, kāds ir tavs laiks. Laiks, kurš sastāv no tevis – tavām sajūtām, reakcijām, zināšanām, taviem draugiem, kolēģiem, garāmgājējiem.
Interesanti, vai mūsu laiks ir šis tagadnes laiks, kad dzīvojam šobrīd, vai arī tas laiks, kad bijām mazi, kad gājām skolā? Mēs taču liela daļa savu bērnību esam pavadījusī pavisam citā laikā, citā valstiskā iekārtā, citā domā. Vai tas arī kaut kādā mērā ir mūsu laiks? Kā Valtera Sīļa un Jāņa Baloža izrādē Nacionālajā teātrī “Zem diviem karogiem”, kas ir par grupu “Jumprava” – par to laiku, kad klausītāju no brīvās skatuves nošķīra bieza betona siena, kad protestēt un būt sliktajam zēnam bija stilīgi, bet mācījās tikai nūģi. Es to tikpat kā neatceros, varbūt apzināti esmu izspiedusi no savas atmiņas. Negribu atrasties vietās un muzejos, kas atgādina to laiku, nemīlu klausīties 80. gadu mūziku un nefanoju par tā laika skatuves elkiem. Bet kaut kādu nospiedumu tas manī ir atstājis.
Un tad vēl – aiziešanas laiks. Tikko mūžībā devies Jelgavas apgleznotājs, skolotājs, mākslinieks Gunārs Ezernieks. Lai Tev viegls ceļš viņā saulē! Tik otas gan paņem līdzi, jo varbūt tur sākas cits laiks.
