Mūsdienās kādu ar detektīvfilmām pārsteigt ir grūti, ar katru gadu tām kļūstot arvien spriedzes pilnākām un notikumu virpulī maksimāli ieraujošākām. Mums ģimenē patīk skatīties detektīvseriālus, vēlams ar nesaistītām sērijām. Pēc saspringtas darba dienas tādu noskaties, īpaši neiespringstot. Sižets parasti nav pārāk sarežģīts, notikumi gana spraigi. Nav grūti jādomā un jācenšas uztvert dziļā doma – tieši tas, kas nepieciešams pēc darba dienas. Laika gaitā detektīvi, kriminālstāsti un izmeklēšanas filmas redzētas visdažādākās – ar fantastikas piešprici, kā “Person of Interest”, par mācītājiem, kam tuvs izmeklēšanas arods, – “Father Braun” un “Grantchester” –, par karu – “Foyle’s War”… Tā varētu turpināt gari.
Man īpaši patīk britu detektīvfilmas. Ir tur gan interesants sižets, gan saprotami (nepārskaistināti un neuzspēlēti, kā tas nereti ir Holivudas filmās) galvenie varoņi, gan kvalitatīvs operatoru darbs. Tomēr briti nespēj saražot filmas tik daudz, cik mēs spējam tās noskatīties. Turklāt seriāli parasti tiek uzņemti konkrētā gada periodā un zināms skaits sēriju. Tāpēc nākas pamest aci arī citu valstu ražojumu virzienā. Par interesantiem esam atzinuši arī pāris skandināvu, beļģu un francūžu darbus.
Protams, savā ziņā visi pēdējās desmitgadēs tapušie seriāli šķiet līdzīgi, ko nosaka mūsdienu patērētāju vēlmes un pieprasījums. Lai dažādotu savu mietpilsoņu vakara izklaidi, nesen nolēmām pamēģināt skatīties kaut ko no senāk tapušām filmām. Izvēle krita uz 60. gados veidoto franču seriālu par komisāru Megrē.
Lai arī ne pirmo reizi skatos agrākos laikos tapušas filmas un dažas no tādām uzskatu par izcilām, vienalga, man bija pārsteigums, cik aizraujošs var būt šāds sens melnbalts detektīvseriāls. Pirmkārt, jau nekas tur nenotiek steigā. Gribi saprast, par ko ir stāsts un kurš ir vainīgais? Ieklausies dialogos. Te pilnīgi noteikti akcents nav uz asa sižeta pavērsieniem, bet gan uz cilvēciskām vājībām, seniem noslēpumiem un psiholoģisku spiedienu. Filmas vizuālais veidols vien ir ko vērts – aktieru ietērpi, vide, kur norisinās notikumi. Tik interesanti vērot visdažādākos sīkumus – francūžu dzīvi tajos laikos, traukus, ēdienus un paražas. Cilvēku savstarpējās attiecības pirmsmobilo telefonu un pirmsinterneta laikmetā. Pieņemu, ka daļai tas liksies pārāk garlaicīgi, mūsdienās tomēr pierasts pie daudz ātrākas notikumu virzības, bet man patīk ļoti. Jau pētu, kādu filmu varētu izvēlēties nākamo.
Un galu galā viena no, manuprāt, visu laiku labākajām filmām – 1957. gadā uzņemtā “12 Angry Men” – jau sen pierādījusi – aizraujoša var būt arī filma, kur visu sižeta laiku sarunājas divpadsmit zvērinātie.
