“Saulīt, mana krustamāte,
Pār jūriņu roku deva,
Pilni pirksti gredzentiņu,
Tie sabira jūriņā” – šo gleznaino tautasdziesmu reiz man dziedāja suitu teicēja Marija Lāce, kad, vācot folkloru, nācās ciemoties pie viņas Jūrkalnes Gatves galos. Sirmā teicēja bija izcietusi netaisnību izsūtījumā Sibīrijā, pa kluso toreiz vēl 1991. gadā klausījās “Amerikas balsi” no Vašingtonas. Viņas tēva mājās reiz tautasdziesmas bija vācis un pierakstījis Emilis Melngailis, drēbju skapī viņa glabāja savu suitu tērpu. Mums par godu, kā Marija pati teica – “uz vecajiem kauliem”, uzstīvēja suitu brunčus. Bet tradicionālo suitu burdonu, jau kurla esot, viņa dziedāja ar iekšējo dzirdi. Viņas balss bija senču dziesmu tālāk nesēja, gluži kā Jūrkalnes krantes viļņi, kas nekad nebeidz velties pret neuzvarami dižu stāvkrastu, tur arī skaistākie saulrieti Latvijā.
Saules derība ar cilvēku kopš senseniem laikiem ir daudzināta tautasdziesmās, teiksmās. “Saules gredzens bija paslēpts zem smaga akmens, kuru tam virsū uzvēla tie, kam bija svarīgi visus turēt tumsā. Ar viltu to Saulei no pirksta novilka, tad visi putni pulcējās vienuviet un savās balsīs stāstīja par netaisnību.”
Protams, tā ir teika vai līdzība. Ja atskatāmies pavisam nesenā pagātnē, tad patiešām bija laiks, kad Līgosvētki sāka izzust no svinēšanas. Padomju Latvijas laiks iezīmē to cenzūras un ideoloģijas stratēģijas plānu, kad nacionālā identitāte tiek iznīdēta, bet tā vietā tiek veidots padomju cilvēka tēls. Protams, visasāk to izjuta inteliģence, un šajā pretskata slejā es gribu sniegt piemēru par pilsonisku drosmi. Tā ir vēsturiska liecība par to, kā dzejnieks Ojārs Vācietis aizstāvēja Jāņu svinēšanas tradīciju.
Tas bija Rakstnieku savienības V kongress 1965. gadā, kad dzejnieks kongresa tribīnē uzstājās ar runu, aizstāvot Jāņu svinēšanas, folkloras nozīmi. “Es, piemēram, nevaru saprast, kāpēc no mūsu kalendāriem izkrituši Līgosvētki. Nevar būt, kas tas ir vienkārši korektora kļūdas dēļ, ka viņš būtu izlaidis (smiekli zālē). [..] Es negribu tēlot Antiņu. Acīmredzot no kaut kurienes ir kāds mājiens bijis. Es nesaprotu, kāpēc. Ar Līgosvētkiem, ar viņu nepopularizēšanu – patiesībā viņus nav ko popularizēt, viņus svin tāpat (aplausi) [..] Mēs ar Līgosvētkiem zaudējam daudz no savas tautas daiļrades, arī no savām dainām.” Gundegas Repšes grāmatā “Brālis” ir Imanta Ziedoņa atmiņas par to, ka Ojārs Vācietis esot pat vācis parakstus par atļauju svinēt Līgo.
Pilsoniskā drosme – lūk, teiksmas atrisinājums. Lai Saules gredzens tiktu atgūts, ir jābūt kādam, kas ar varoņa garu to meklē, atrod, atbrīvo.
Varoņa gars un svētki ir cieši vienoti, jo varoņa misija ir, pārvarot šķēršļus, veikt labu darbu. Svētki ir dvēseles stāvoklis, Jāņos daudzinām sauli un brīdi padomājam par tiem, kas cauri laikiem nesuši šo tradīciju, aizstāvējuši līgodziesmu Latvijā.
