Ko mēs braucam uz citām zemēm lūkoties? To, ko šīs zemes krājušas gadu simtiem, desmitiem un dod mums iespēju skatīt tagad. Un arī to, kā pie mums nav. Tikko atgriezos no Parīzes ar varenu iespaidu bagāžu, ko kādu laiku vajadzēs pārskatīt.
Orsē muzejs, Luvra, Monmartra, Versaļa, muzejs “Quai Branly”, modernās mākslas Pompidū centrs un Luija Vitona fonda muzejs. Visas šīs mākslas un kultūras krātuves komentārus neprasa, bet es gribētu izcelt pēdējās divas. Tātad “Quai Branly” un Luija Vitona fonda muzejs. Abus veidojuši pasaules slaveni arhitekti, un to forma lieliski sader ar muzeju saturu.
Pirms pieciem gadiem Boloņas mežu parkā tika realizēts arhitekta Frenka Gerija (Frank Gehry) projekts – Luija Vitona fonda muzejs. Tas ir ļoti ambiciozs un dārgs projekts – lēš, ka tā ir viena no pēdējo gadu dārgākajām būvēm. Ēkas apveids atgādina buras, kas paceļas virs gludas ūdens plaknes. Liekta stikla sloksnes, masīvi līmētā koka un metāla balsti, baltas fasādes apdares plāksnes un lielisks skats no jebkuras ēkas terases uz Parīzi. Un šis brīnums sevī slēpj mākslas izstādes. Tās ir ekspozīcijas, kuru veidošanā tiek piesaistīti mākslas kuratori no visas pasaules. Ik pa laikam muzejā var baudīt gan mākslu, kas tapusi pirms simts gadiem, gan pēdējo gadu veikumu. Luvra un Orsē sakoncentrējušas blīvo vēstures elpu, bet šeit var just svaigu gaisu. Nevaru piekrist vairākiem viedokļiem, ka šeit māksla pakārtota arhitektūrai. Manuprāt, gluži otrādi. Vismaz pašreizējā ekspozīcija ļoti labi saspēlējas ar Frenka Gerija veidoto telpu.
Otrs brīnumains pārsteigums ir muzejs ar interesantu nosaukumu “Quai Branly”, kur var aplūkot etnisko mākslu no visas pasaules. Tās arhitektūru pirms 13 gadiem veidojis francūzis – arhitekts Žans Nouvels (Jean Nouvel). Muzejs atrodas netālu no Eifeļa torņa, un, staigājot pa tā apkārtni, kas ir dzīvelīgs dārzs, torņa vareno apveidu nevar nepamanīt. Tas nolūkojas no augšas uz zaļo oāzi, kas iekļauj muzeja ēku. Muzejam nepaiesiet garām, jo tas noteikti iekritīs acīs. Ēkas 800 kvadrātmetru platība ir skaists vertikālais dārzs, kas kā mīksts mētelītis apņem būves plaknes. Gan apkārtējā vide, gan fasāde ir saskaņā ar to, kas ir iekšpusē. Maskas, objekti, mūzikas instrumenti, apģērbs, trauki un sadzīves priekšmeti no senām zemēm – Okeānijas, Āzijas, Āfrikas un Amerikas. Tie nepārprotami sniedz ziņu pirmatnējo naivumu un nesamākslotu attieksmi pret jebkuru priekšmetu, kas bijuši nepieciešami dzīvei, sadzīvei un mākslai. Un tie lieliski “sēž” arhitekta veidotajā interjera labirintā. Redzētais vēlreiz apliecina to, ka, domājot par pilsētas izaugsmi, jādomā par ilglaicīgām vērtībām.
