Sveiki! Kā klājas vasarā? Vai ir bijis laiks, tā netraucēti pasēdēt zālītē, vērot mākoņus un lēni un ilgi peldēt ezera vai upes vēsajos ūdeņos? Vasara gan ir arī ļoti darbīgs laiks. Jūlija sākumā piedalījos interesantā procesā – folkloras ekspedīcijā, ko rīko LU HZF. Ar mašīnām nokļuvām ekspedīcijas vadītājas Janīnas Kursītes izvēlētā apvidū starp Līvāniem un Preiļiem, apmetāmies Rudzātu internātā. Sadalījāmies pa mazākām grupiņām, izvēlējāmies apdzīvotas vietas un sākām staigāt. Tā tas arī notiek – ņem mugursomā diktafonu, pusdienmaizi, ūdens pudeli, karti (vai telefonu, kurš neizlādēsies) un sāc iet. Mans ceļabiedrs bija viena no Latvijas folkloristikas dzīvajām leģendām, profesors Valdis Muktupāvels, kurš pats bērnību pavadījis Līvānu pusē un šo apvidu pazina itin labi. Kā mums gāja? Nu ļoti raibi – pateicoties latgaļu valodas prasmēm, diezgan vēlīgi ielaida mūs katrā mājā – apklusināja niknos suņus, vilka no pakšiem laukā fotogrāfiju albumus un dažādas citas aizgājušo laiku liecības, aizklīda tālos atmiņu ceļos un neceļos, klusēja, neticīgi galvu kratot un dūmus no mutes izpūšot, it kā brīnīdamies, ka tas noticis, ka to vispār var atcerēties. Kādā mājā cienāja, citā tikai piesolīja cienāšanu, citā piesolīja precēt, kad būs jaunāks… Tikām vesti veca traktora smeļamā kausā, briduši pāri upītei, peldējuši Daugavā un secinājuši, ka mūsu ekspedīcijas mērķis patiesībā jau nav sasniegts. Bijām nolēmuši izzināt, kādas šobrīd ir dzīvās svētku svinēšanas un dziedāšanas tradīcijas. Un ziniet, kas bija jāsecina? Tādu nav. Cilvēki vairs lāga svētkus nesvin, bet, ja svin, tad nedzied – pasēž pie galda, tā sakot… Iedomājieties? Mēs – dziedātāju tauta! Izrādās, esam dziedājuši tikai tai senajā bērnībā vai labākajā gadījumā dziedam koros, dziesmu svētkos vai līdzi ierakstiem. Bet ikdienā, radu sanākšanās, Jāņos – nē! Iesākām spēli – vērojām mājas un sākām vilkt paralēles starp sētas sakoptību un dziedāšanu. Patiesi izveidojās tāda sakarība – jo sēta nevīžīga, vecu mantu piemētāta, jo suns niknāks, jo nav dziedātāju. Jo sētā puķu dobes un apklāts galdiņš, jo prot arī svētkus svinēt un dziesmas dziedāt. Un es atcerējos, kā manā bērnībā Cimdu Jettiņa vakaros, mudinot nokopt pagalmiņu, skandēja tautasdziesmu – Slaukat meitas istabiņu/ Vakariņa krēsliņā;/ Brauks Dieviņš, Jās Laimiņa/ Kritīs Laimas kumeliņš. Un es atceros to sajūtu, ka par spīti tam, ka ļoti negribas, es tomēr vācu mantiņas, grābu celiņus, jo kā gan tas būs, ka, nakti staigājot, pati Laima būs pakritusi pār manu slinkumu. Nu re, te izveidojas tāda cēloņseku ķēde, kā dzīves modelis, kas mūsu tautas dainās dziļi iekodēts – jo kārtīgas mājas, jo dziedoši saimnieki, jo laimīgāka dzīvošana. TĀPĒC IR JĀDZIED – LAI BŪTU LAIMĪGS!
Pretskats
00:00
25.07.2019
47