Ceļš no Jūrkalnes, pagriežoties uz Rīvas ciemu, ved dziļā mežā, balto putekļu mākonis nokūp aiz mašīnas. Dodamies no Rīvas uz Apriķiem, tad Aizputi. Ceļš līkumains, bet cietās akmens šķembas liecina, ka labi uzturēts, jo Kurzemē “Latvijas valsts mežu” audzes izstrādātas – ir cirsmas, un ir stigas.
Lielākajām stigām ir norādes – uzrakstīts stigas nosaukums, un garāmbraucot labi salasāmi: Strēļu ceļš, Laimas ceļš.
Pret Laimas ceļa plati izcirstās stigas nosaukumu nevaru palikt vienaldzīga. Laimas, latviešu likteņdieves, vārds meža stigu paaugstina īpaši mītiskā plānā. Vari iztēloties, kā Laima staigā pa Kurzemes mežiem, vari iedomāties, kā Laima apsedz villaini vakarā mežam un tā iemītniekiem – putniem, zaķiem un lapsām, lūšiem un stirnām. Vari iedomāties, kā Laima, satiekot Meža māti, pasmaida, zinot ne tikai katra sēņotāja un ogotāju gaitas, bet arī zalkšu dzimtas gaitas.
Esam jau izbraukuši cauri Apriķiem, sasnieguši Aizputi un ar vīru izspriedušies par kuršu ķoniņiem. Tepat, šajos Kurzemes mežos, viņi ir dzīvojuši.
Gadu simtiem kuršu ķoniņu tēls bija apvīts ar oreolu, jo viņi vienīgie taču prata diplomātiskā ceļā saglabāt savu brīvību, palikt brīvu ļaužu, kuršu dižciltīgo statusā. Kas viņi bija?
Kuršu ķoniņi (viduslejasvācu Cursken konyngh) bija kuršu dižciltīgo pēcteči, septiņu Kurzemes brīvciemu – Ķoniņciema, Kalējciema, Pliķu ciema, Ziemeļciema Turlavas pagastā, Dragūnciema Rumbas pagastā, Viesalgciema Snēpeles pagastā un Sausgaļciema Padures pagastā – iemītnieki, kas kā tieši vasaļi no Livonijas ordeņa bija saņēmuši lēņu grāmatas un kam par dienestu ordeņa karaspēkā bija piešķirta virkne privilēģiju un zeme. Šo statusu vēstures gaitā vairāk nekā 800 gadu viņi spēja saglabāt.
Man gribas pārnest ceļa tēmu uz tautai liktenīgu reizi, kad ceļš bija vārti uz brīvību. Mēs augustā skatāmies uz gaidāmajiem svētkiem – “Baltijas ceļa” 30 gadu atceri 23. augustā, kad trīs tautas sadevās rokās Viļņa–Rīga–Tallina miermīlīgā manifestācijā.
Arī padomju laikā kuršu ķoniņu vārds sabalsojās ar tām tautas ilgām, ko juta ikviens, kas bija spiests dzīvot pēc nodevīgā Molotova–Ribentropa pakta, kas parakstīja triju Baltijas valstu “atdošanu” PSRS.
Padomju laiks Latviju gribēja nospiest uz ceļiem, iznīcināt, cik iespējams, ne tikai brīvības alkas, bet latvisko pašapziņu, iebiedēt cilvēkus un spiest pakļauties padomju režīmam.
Varbūt ne tikai kuršu ķoniņos, bet tautā kā tādā dzīvo brīvības gars, kas izlaužas liktenīgā brīdī.
