Principi, kurus indivīds savā dzīvē ievēro, bieži vien saistīti nevis ar paša nopietni izvēlētiem, argumentētiem un pieņemtiem ētikas principiem, bet ar tradicionālo atrunu – visi tā dara. Bet kā tad visi dara un kāpēc?
Principi, kurus indivīds savā dzīvē ievēro, bieži vien saistīti nevis ar paša nopietni izvēlētiem, argumentētiem un pieņemtiem ētikas principiem, bet ar tradicionālo atrunu – visi tā dara. Bet kā tad visi dara un kāpēc?
Jau labu laiku nākas domāt par kādu paradoksu – cilvēkam piedzimstot, tiek tradicionāli pacelta glāze uz labu veselību un laimi, bet, pēdējā gaitā izvadot, to pašu paceļam uz vieglām smiltīm. Pa vidu ir dzīve – kāds neliels laika nogrieznis vai aplis atkarībā no tā, kā uztveram dzīvošanu un miršanu. Pirms pāris gadu desmitiem piedzīvoju situāciju, kad kādās bērēs uz vieglām smiltīm uzdzēra aizgājējam, kas miris autokatastrofā, jo piedzēries šoferis nemācējis savaldīt mašīnu. Tuvinieces aicinājumu mielastā atturēties no alkohola kā protestu pret šo notikumu, kad cilvēka dzīve alkohola dēļ ir pārtraukta pusmūžā, lielais pavadītāju pulks uztvēra kā muļķīgu izlēcienu, kas neatbilst tradīcijai. Sadzīves kultūras fenomens.
Šo laiku kristīgi reliģiskās konfesijas tradicionāli sauc par Ciešanu laiku. Un viens no būtiskajiem jautājumiem pēc būtības šajā laikā varētu būt par katra indivīda personisko nostāju, motīvu un darbības vienotību konkrētā gadījumā.
Atbildes sagaidīšana uz jautājumu – kāpēc iedzeram, bērnam piedzimstot un cilvēkam aizejot mūžībā, varētu radīt apjukumu. Ko nu par sīkumiem. Bet tie ir simboliski.
Sāpēs un priekā ir nepieciešami kairinātāji? Tradīcija.
