Šovasar Latvija un Rīga tiek lutināta ar pasaules līmeņa slavenību koncertiem – jūnijā “Muse”, jūlijā – Eds Šīrans, bet pavisam nesen – “Rammstein”. Jau nedēļu pirms koncerta parādījās ziņas par satiksmes ierobežojumiem Lucavsalas apkārtnē, kas tikai pastiprināja intrigu – tur jābūt kaut kam grandiozam, ja jau visa Rīga gatavojas.
Gaidāmo satiksmes sastrēgumu sabiedētas, uz koncertu devāmies laikus. Nolikām automašīnu pie bērnu slimnīcas Vienības gatvē, un, sekojot cilvēku straumei, uz Lucavsalu gājām kājām. Nonākot salā, pie krūmiem varēja manīt jauniešu kompānijas, kas steidza tukšot grādīgo dzērienu pudeles. Arī Rīgas ubagotāji cerībā uz koncerta apmeklētāju dāsnumu no savām ierastajām vietām bija pārcēlušies uz Lucavsalu. Par ierašanos, skaļi sasveicinoties ar rindā stāvošajiem, kas gaidīja, lai tiktu ielaisti koncertā, paziņoja igauņi.
Visapkārt internacionāla publika – daudz vāciešu, krievi, baltkrievi, lietuvieši, somi. Rīgas vidū sajutos kā Eiropā. Vācietes smēķē un pūš dūmus publikā. Nospriežam, ka Latvija ar smēķēšanas ierobežojumiem tikusi Vācijai priekšā. Astoņos grupas dziesmu kaverversijas sāk spēlēt iesildītājas – klavieru duets “Duo Jatekok”. Publiku pāršalc vilšanās, daži mēģina dziedāt līdzi.
Kad kāds sāk šaubīties, vai “Rammstein” sāks laikā, cits viņu mierina ar vācu “ordnung” – kārtību. Un tā arī bija, viņi ieradās tieši laikā, bet vispirms nolaidās karogs ar grupas logotipu. Grupai tiek pārmesta šovu ieturēšana Trešā reiha stilā, bet, vai nav tā, ka mēs redzam to, ko gribam redzēt? Lai gan vienu brīdi, stāvot 45 000 pūļa vidū, kas ar izstieptu roku sauca: “Du Hast!, pieķēru sevi aizdomājamies, ka varbūt tieši tā cilvēku tūkstoši reiz uzgavilēja Ādolfam Hitleram.
Kur slēpjas grupas pievilcība? Mūzikas ritmā, smagumā, spēkā, bet galvenokārt spējā provocēt un mest izaicinājumu patērētāju sabiedrībai, parādot dzīves netīkamo pusi un cilvēka duālo dabu. Nožēloju, ka nebiju atsvaidzinājusi savas vācu valodas zināšanas un nezināju visām dziesmām vārdus kā man aiz muguras stāvošās krievu meitenes no Sanktpēterburgas.
Nākamajā rītā, vēl koncerta emociju pārņemta, mēģināju internetā atrast kādu recenziju, taču pretī plūda vien neapmierinātības tviterstraume par pārāk lielo skaļumu. Daudziem svarīgāks par visu šķita, kāpēc koncertu varējis dzirdēt Juglā un Ikšķilē, bet nevarējis Dārziņos. Recenzijas parādījās pēcpusdienā, un man vislabāk patika portālā lsm.lv publicētā “Zelta griezumā starp masu kultūru un mākslu. Atskats uz “Rammstein” koncertu Lucavsalā” un tvnet.lv rakstītais, ka Rīgā ieradies cirks.
