Ceļš. Ceļa sajūta. Ir viens tāds brīdis, kad pārņem nepārvarama vēlme – doties! Vienalga uz kurieni, bet iet, traukties – pēc jauniem nezināmiem apvāršņiem, jauniem notikumiem, jaunām zināšanām. Tāda pacilājoša, trauksmaina, uz augšu nesoša sajūta.
Latvijā tuvojas 1. septembris – ar tramīgiem acu pāriem, ar pār malām plūstošu prieku, ar paātrinātā ritmā pukstošām sirdīm, gaidām, cerībām un bezgalīgu paļaušanos, ka jaunais ceļš ir vienīgais pareizais.
Bet kā ir, kad esi jau pieaudzis un 1. septembra prieks ir aiz muguras? Vai nav tā, ka ik pa laikam saules pinums sažņaudzas un siltā, dzīvinošā pulsācijā pār visu augumu kā liels pārplūstošs vilnis pāri iet šī neizzinātā, ilgotā ceļa sajūta? Ceļa prieks, kas tevi aizvien uzstājīgāk aicina izzināt, piedzīvot, saprast; tevī skatās tavas paša vaicājošās, aizrautīgās bērnības acis un jautā – kur tu esi?
Tad ir pienācis tas brīdis, kad ir jāiet – lai nepieviltu savus bērnības sapņus un neapdzistu tavas zinātkārās 1. septembra acis. Cilvēki to mēdz saukt par drosmi, es to saucu par sava ceļa sajūtu – mums katram šai saulē ienākot, sākas lielais ceļš, kas ved aizvien tuvāk sev pašam. Tā ir viena no cilvēka dzīves mistērijām – ejot tālāk, tu nonāc tuvāk. Ceļi mēdz krustoties, sapīties, sajaukties, un pēkšņi – grūti atrast savējo. Ceļi mēdz piestāt ceļmalas krogos, ciemos un pilīs, un ir tāds vilinājums palikt viņu pēļos, pie viņu galdiem un viņu dziesmās.
Kādu laiku paciemojies un sajutis kņudoņu saules pinumā, tu saproti, ka ir jāceļas un jāiet. Tu pateicies laipnajiem nama saimniekiem un ej ārā viens pats, pa savu ceļu. Svarīgi ir nepazaudēt savu ceļu un saklausīt pašam savu balsi starp daudzām citām. Pat ja tu to vairs nedzirdi, jo apkārtējais jūklis ir pārāk skaļš, izkāp mazliet ārā no ātrgaitas šosejas, pasēdi kādu brīdi ceļmalas grāvīti, un tava balss atnāks pie tevis, un tavs ceļš atlīkumos pie tavām kājām.
Un pat ja viss, ko šobrīd rakstu, nešķiet pārāk saprotams, es novēlu mums visiem saklausīt savu balsi, sajust ceļu zem kājām un darīt darbus, kas dod garīgu izaugsmi. Pats galvenais – nekad nenodot ne savas, ne sava bērna zinātkārās, uzticīgās, gaidu pilnās 1. septembra acis.
Kaut šo 1. septembra kņudošo, prieka pilno ceļa sajūtu mēs nepazaudētu nekad!
Priecīgu 1. septembri! Laimīgu ceļu!
