Plenēri māksliniekiem ir saldais ēdiens radīšanas procesā. Tad tiek atslēgtas visas maņas, lai pēc iespējas precīzāk tvertu plenēra vietas ritmu, raksturīgās krāsas un pat vietējās skaņas.Jelgavas mākslinieku bariņš šogad augustā tika piecas dienas pastrādāt Laucienē pie Talsiem, kur viens no skaistiem iedvesmas objektiem ir Nurmuiža. Tā ir vieta, kur vērts aizbraukt un palūkoties, kā soli pa solim restaurē, būvē un iekopj senas muižas kompleksu un tiek saimniekots tā, lai muiža būtu “īsta muiža”. Ko tas nozīmē? Tas ir tā, ka muiža nav tikai vēsturiska ēka ar parku apkārt, bet ir vienots organisms, kur ir viss, lai saimniekotu. Zivju dīķis, aitu pulciņš, savi tomāti, vīnogulāji vīnam, pirts, galdniecība un arī topošais restorāns, kur tiks likts galdā arī muižas kompleksā izaudzētais. Šīs vasaras muižas cilvēku lielais darbs ir garšvielu dārzs pie dārznieka mājas, kas ir ne tikai lietderīgs, bet arī skaists. To kā sižetu izvēlējās vairāki mākslinieki, kurus ik pa brīdim varēja redzēt, iekārtojušos starp aromātiskajiem zaļumiem, zīmējot. Nelielu ieskatu padarītajā var redzēt izstādē “Zaļumos augustā” Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja mīlīgajās telpās. Tur satversiet mazliet no tā, ko katrs no plenēra dalībniekiem paņēmis līdzi no Laucienes un Nurmuižas.Tā redzētais un smeltā iedvesma vidē transformējas uz lielākiem vai mazākiem audekliem plenērā, bet man gribas padalīties ar citu dabas “lasītāju”. Nesen tika aizvērta gleznotāja Vernera Lazdāna izstāde galerijā “Daugava”, kur autors savdabīgi interpretē dabas spēku. Izstādē redzami mākslinieka pēdējo divu gadu darbi, kurus viņš apvienojis zem nosaukuma “Personas kods”. Kā pats autors saka: “Tie ir manas realitātes personas kodi.” Uz tonāli tumšajiem laukumiem jaušami tēlu apveidi, bet, lūkojoties ilgāk, tie it kā iznirst no dziļuma. Autors saka: ”Šo sēriju nosacīti varētu dēvēt par dabas skatiem. Ne jau tradicionālajā izpratnē – es negleznoju ne bērzu birzis, ne ezerus, ne mežus, ne citas konkrētas ainavas, bet izmantoju savu pieredzi, ko man zemapziņā diktē kontakts ar dabu… Tur ir garie, tumšie rudens vakari un upe, kura jau tūkstošiem gadu vienmērīgi plūst uz jūru. Laiks rit lēnām, un tā ir pietiekami daudz, lai sāktu domāt par attiecībām starp cilvēku, dabu un kosmosu. Tas viss personīgi manī ir radījis zināmu respektu un niecības sajūtu, kā arī nojausmu, ka realitātes var būt dažādas un pastāvēt līdzās.” Tā mēs dažādi “lasām” to, kas ir apkārt, un pēc tam dalāmies ar skatītāju izstādēs. Viens ir tas, ko mēs rādām, otrs tas, ko uztver skatītājs. Šis process ir mūžīgs.
