Kinorežisora un rakstnieka Aivara Freimaņa pirmā un vienīgā romāna “Katls” iestudējumu Latvijas Nacionālais teātris bija iecerējis jau pagājušajā sezonā. Taču, kā norādījis teātra direktors Jānis Vimba, sekojot līdzi iestudējuma attīstībai, neradās pārliecība par kvalitāti, tāpēc nolemts to pārcelt uz šo sezonu. Turklāt nomainīts arī režisors – tieši pirms nedēļas, 19. septembrī, pirmizrādi piedzīvoja “Katls” Ināras Sluckas virsvadībā.20. gadsimtu mēdz dēvēt par lielāko noziegumu pret cilvēci tās pastāvēšanas vēsturē. Tik daudz izlietu asiņu un izpostītu dzīvju tas nesis. Par šo laiku ik pa brīdim uzdrīkstas runāt arī rakstnieki, režisori, horeogrāfi… Jā, ir vajadzīga drosme, lai atkal paknibinātu kreveli un tiktu līdz jēlajai miesai zem tās. Un ir daļa sabiedrības, kas principā izvairās no mākslas darbiem, kas atkal atgādina par karu nestajām šausmām un to sekām. Pārāk sāpīgi. Bet ir, kas ļaujas un pēc tam vērtē, kā sanācis. Kad A.Freimanis rakstīja “Katlu”, mājinieki nav zinājuši, par ko būs romāns. Lūk, spilgts citāts no ģimenes locekles Santas Remeres rakstītā. ““Katla” nosaukums daudznozīmīgi atsaucas uz tajā aprakstītajiem vēstures posmiem. Sākumā tas atgādina par “Kurzemes katlu” – vācu karaspēka ielenkumu Kurzemē Otrā pasaules kara noslēgumā. Tomēr Kurzemes piekrastes izolācijas zonas un “katla” raksturs saglabājās arī padomju laikos, kad tā bija slēgtā zona. Noslēgtā zvejniekciemu vide, izolācija un piekrastes ciemata dzīves īpatnības ļauj romānā veidot savdabīgu sabiedrības šķērsgriezumu, kurā īpaši groteski pamanāms tas, kā cilvēki it kā maina un pieņem jaunas lomas, pielāgojoties vēstures posmu un režīmu maiņām.” Galvenais varonis Ingus Zutis, saukts par Ņurņiku, sev izvēlas segvārdu Lasis (vai nav brīnišķīgi “runājošie” antroponīmi!) un ir drīzāk nevaronis, rādot cilvēka rakstura neglaimojošo pusi.Lai arī “Katls” risina smagas tēmas, izrādes pēcgarša nebūt nav drūma un nomācoša. Tāds arī bijis režisores mērķis. Skan sulīgā Kurzemes krasta mēle, tiek izmests arī pa kādam jokam. Ainas ir īsas, scenogrāfija lakoniska. Skatuve visu izrādes laiku griežas uz riņķi (tiešas asociācijas ar katlu, kas nemitīgi vārās), tās vidū daudznozīmīga balta siena (arī norāda uz izolētību) ar logu. Garie soli te veic savu tiešo funkciju, te pārvēršas par ierakumiem, vēlēšanu kabīni vai laivu. Jo mazāk, pie kā piesiet aci, jo vairāk gribas urbties dziļumā. Analizēt cilvēkus, viņu rīcību, izvēli. Ik dienu veicam desmitiem izvēļu. Viens lemj ar vārdu, cits – ar lodi. Un ir reizes, kad vārds var būt lodes svarā.
