Kad mana meita mācījās 1. klasē, skolotāja uzdeva klasei jautājumu “Kas sākas septembrī?” Ziniet, ko teica Austra? Sākas līdaku sezona! Un skolotāja neko nevarēja iebilst, tik izbrīnīta pēcpusdienā stāstīja man šo jocīgo atgadījumu. Austrai bija taisnība, septembrī sākas līdaku ķeršanas sezona, tā ir viņas pieredze, to viņa ir dzirdējusi un izjutusi no mazām dienām, tā nebija skolotājas pieredze, viņa to nevarēja zināt!
Pieredze – pie-redzēt! Šis ietilpīgais vārds – būt redzēšanai ļoti tuvu klāt. Jāmācās domāt ne tikai ar galvu, bet ar visu savu ķermeni, tā raksta ekofilozofs Deivids Abrams, kurš izveidojis “Savvaļas ētikas aliansi” un runā par dabas izzināšanu caur ķermeni, vērošanu, būšanu tur iekšā, klāt un to, cik daudz nezināma, neapjausta sevī glabā daba.
Jau aizlidojušas uz siltajām zemēm dzērves, meža zosis, kuru zīmes un balsis debesīs liek mums pacelt acis un ieklausīties dabas mūžīgajā ritējumā, tā veidojot savu dabas pieredzējumu. Tādi paši noslēpumaini, dabas gudrības virzīti ceļi tiek mēroti arī zem ūdeņiem, bet tos mēs neredzam un mums šķiet, ka tie nepastāv. Piemēram, noslēpumainā zivs zutis, kuru Lielupes pārplūstošajās pļavās, pēc vecu ļaužu nostāstiem, bijis ka mudž, bet šobrīd upju mākslīgo aizsprostu, ūdeņu piesārņojuma dēļ šīs zivis ir uz izmiršanas robežas.
Zuša stāsts ir pilns neizskaidrotu brīnumu. Iedomājieties – rudeņos zuši no visām Eiropas un Ziemeļamerikas upēm dodas pat 6000 kilometru nārstot tikai vienā vietā uz pasaules – Sargasu jūrā. Viņam aizaug rīkle, viņš vairs nevar ēst un dodas tūkstošiem kilometru uz vienīgo vietu pasaulē, kur pavasaros sastopas visi pasaules zuši, lai nārstotu. Iznārstojuši viņi iet bojā, bet iznērstie mazuļi, dodas atpakaļ uz tām upēm, kurās mituši viņu senči. Joprojām neizpētīts ir tas dabas brīnums, ka mazie stikla zuši trīs gadus ceļo pa pasaules ūdeņiem, lai nonāktu atpakaļ mūsu mazajās piemājas upītēs. Zušu dzīves cikls un vairošanās zinātniekiem ir mīkla, un līdz šim brīdim nav iespējams zušus mākslīgi pavairot tā, lai pēc tam viņi izdzīvotu.
Vai šo dievišķo dabas kārtību maz cilvēks var aptvert? Vai tas nav stāsts arī par mums pašiem, mūsu zemi – mūsu ķermeņos ieausto dabas ritmu, kas pulsē asinīs, pārmantojas bērnos, atbalsojas kailajās kāju pēdās un saklausāms senču atstātajās dziesmās. Mēs dzīvojam uz savas tēvu un māšu zemes, un tā ir mūsos. Tā ķermeņa audos atstāj nospiedumus kā gulbju kāsis debesīs un zušu ceļš ūdeņos. Būt tuvu klāt, pie-redzēt un aust stāstus!
Pretskats
00:00
10.10.2019
46