Vārds «drosme» var tikt skaidrots kā garīgais un morālais spēks neatkāpties, stāties pretī izaicinājumam, riskam.
Vārds “drosme” var tikt skaidrots kā garīgais un morālais spēks neatkāpties, stāties pretī izaicinājumam, riskam.
Cik daudz drosmīgo ir mūsu vidū? Cik daudz ir to, kas gatavi zaudēt ienesīgu vietiņu savas morālās atbildības dēļ? Drosme nav baiļu neesamība, bet gan spēja tās pārvarēt sev pašam izšķirīgos brīžos. Drosmīgo mūsu diezgan pelēcīgajā konformistiskajā sabiedrībā nav daudz. Sabiedrības vairums visbiežāk viņus ignorē, bet, ja traucē pārlieku, tad vienkārši izstumj. Bet drosmīgajam tā ir tikai jauna situācija. Viņu var saukt par dīvainīti. Padomju laikos tādus dažkārt ievietoja psihoneiroloģiskajā slimnīcā, lai noteiktu diagnozi, lika cietumā vai izraidīja no valsts. Tagad drosmīgos nediskriminē, ja viņi savu drosmi atstāj pašu lokālai lietošanai un netraucē citus. Starp citu, viens no ASV prezidentiem Abrahams Linkolns bija drosmīgs. Viņš savā dzīvē vairākkārt bija zaudējis biznesu, draugus, tuviniekus, pat pajumti, nokļuvis psihoneiroloģiskajā klīnikā un visbeidzot kļuvis par ASV pirmo personu. Pie mums tā nevar notikt vairāku iemeslu dēļ, bet gribētu, lai šoreiz mani saprot – es neaicinu visus “Ģintermuižas” pacientus laist brīvībā.
Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas pacienti, kas atzīti par lemttiesīgiem un ir pierakstīti Jelgavā, pēc pašu vēlēšanās var piedalīties vēlēšanās. “Medicīniskais personāls viņu izvēli var ietekmēt tieši tikpat, cik mūsu kaimiņi mūsējo,” teica galvenais ārsts U.Čāčus.
