Sveiks, jelgavniek, zemgalieti, savējais, svešais. Sveiks, stiprais, drošais, biklais un domīgais. Sveiks vērotāj, dumpiniek un šaubu māktais. Esam piedzīvojuši skaistu, pacilājošu un kopību apliecinošu nedēļu.
Novembris ir mans mīļākais mēnesis, jo šai laikā visi kopā svinam savu un savas valsts uzvaru un piedzimšanu. Atkal un atkal no jauna, tāpat kā 1918., 1919. un 1988. gadā. Uzvaru pār neticību, nespēku, pār gara kūtrumu un neuzticēšanos, uzvaru pār bailēm un piekāpību. Tā ir Latvijas dzimšanas diena. Latvija var piedzimt tikai tad, kad tai tic. Latvija varēja rasties tikai tajā brīdī, kad mūsu vectēvi un vecvectēvi – vienalga bagāti saimnieki vai trūcīgi pusgraudnieki, skolotāji, rakstveži, fabrikas strādnieki vai jūrā braucēji – visi kopā ticēja Latvijas idejai. Kad viņos dzima valsts griba.
Ir divas lietas, par kurām šai rudenī jādomā, – par kopēju garīgo telpu un milzu pateicību tiem daudzajiem puišiem, vīriem, viņu sievām un meitām, kas ir ziedojuši savas dzīves, lai mēs varētu šeit laimīgi dzīvot.
Kopā ar Spīdolas Valsts ģimnāzijas audzēkņiem iestudējām izrādi par 1919. gadu Latvijā – daudz runājām par vēstures sarežģītajām peripetijām, lasījām aculiecinieku atmiņas, vēstules, dienasgrāmatas. Manu uzmanību piesaistīja neliela piezīme – 1919. gada septembrī tika nodrukāta Raiņa luga “Daugava”, kas nedēļas laikā tika izpirkta, laista no rokas rokās kara ierakumos un ar savu ietekmes spēku bijusi kā vesels karotāju pulks. Iedomājies – luga spēj iedvesmot tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku. Ar gara spēku pret kara spēku – tāds bija viens no trešās atmodas saukļiem, un tas stāv pāri laikam. Brīžos, kad mūsos parādās šis gara spēks, mēs esam stiprāki par vislabāk apbruņotām armijām un nesalaužami kā dzelžu žogi. Brīžos, kad veidojam gara un mīlestības telpu sev apkārt, mēs esam pa īstam savas tautas cienīgi. Kaut varētu to noturēt, kaut nesadruptu patmīlībā, pašlabuma alkās, sīkmanībā un muļķībā.
Vienīgais, ko mēs varam darīt, – neaizmirst un godināt tos, kas cīnījās par Latvijas neatkarību. Stāstīt stāstus par viņu varonību un novērtēt ar asinīm pirkto mums dāvāto – Latvijas valsti.
Vienīgais, ko varam, – katrs darīt savu darbu godprātīgi, mācīties un būt gudri, nekašķēties savā starpā, bet atbalstīt citam citu, domāt lielas domas, nebūt salašņām, palikt Latvijā un katru dienu to izcīnīt no jauna.
Novembris ir mans mīļākais mēnesis, jo tad var nokļūt tai svecīšu liesmiņu un dvēseļu lokā, kas palīdz mums radīt vienotu domas telpu, kurā mēs visi esam līdzinieki un savējie. Pateicībā, apbrīnā un mīlestībā.
