Cilvēks ceļ māju, lai tajā dzīvotu. Lai tā būtu viņa patvērums, viņa palīgs un drošības garants. Bet ir laiki, kad tā vairs nav cilvēka balsts, bet rada gana daudz problēmu. Šāda atziņa piemeklēja mani, braucot pa ceļa nogriezni Dagda–Rēzekne virzienā uz koncertzāli “Gors” pelēkā, pelēkā, slapjā novembra svētdienā.
Ceļš bija izvēlēts ar nolūku – braukt pa maršrutu, kurš iepriekš nebija zināms. Braucām no Jelgavas uz Rēzekni pa Daugavas kreiso krastu, caur Daugavpili un tad, izmetot loku caur Dagdu, uz Rēzekni. Gana skaists un ainavisks brauciens. Bet ļoti skumjš. Skaties, kur gribi, – skaistajā ainavā (pat lietus un dubļi netraucēja) pamestas mājas. Ceļi un celiņi aizauguši, logi tukši, jumti iebrukuši, latvāņu meži pārņēmuši pagalmus un zem ķērpju apaugušām ābelēm kritušo ābolu kalni. Šīs mājas nevienam vairs nav vajadzīgas. Jo tās atrodas vietā, kur nav iespējams izdzīvot. Izdzīvot šodienā. Māja vairs nav sabiedrotais, bet nasta. Un noteikti lielpilsētās civilizācijas labumus meklē liela daļa šo māju atstājēju. Vai arī no tām aizgājuši pēdējie uzticīgie vecie vientuļie dzīvotāji.
Tad atcerējos mākslinieces Viktorijas Ekstas pirms vairākiem gadiem tapušo maģistra darbu – fotostāstu “Dievs. Daba. Darbs”. Viņas iedvesmas avots – pamesta lauku māja Latgalē ar visu iedzīvi – skapis ar drēbēm, sadzīves priekšmeti, darbarīki, viss, kas vajadzīgs dzīvei lauku mājā. “Pēdējos pāris gadus esmu tur braukusi regulāri uz divām trim dienām, palieku pie vietējiem iedzīvotājiem. Mājā pavadu veselu dienu, dzīvojos, apskatu priekšmetus un meklēju to funkcijas. Ir jābrauc uz vairākām dienām, jo nepieciešams laiks, lai izmainītu prāta stāvokli. Es neskvotoju*, tā ir tikai izpēte. Izmantoju vien tās lietas, kas tur jau ir, arī drēbes, kas atrodas skapī. Vēlos atzīmēt, ka, lai arī esmu pavadījusi daudz laika svešā īpašumā, no turienes neko ārā neesmu nesusi. Strādāju viena pati, man līdzi parasti neviens nebrauc. Nosaukums radās laika gaitā. Uzreiz man nebija domas, ko ar to iesākšu, bet tad sapratu, ka šo projektu vēlos izveidot par maģistra darbu,” tā par darba impulsu un procesu stāsta autore.
Viktorija ir dzimusi Krāslavā. Kādā viņas izstādes atklāšanā tika pieminēta bērnības un skolas gadu vienīgā skaudrā izklaide – tusēšana pagasta autobusu pieturā. Tur tad un arī tagad notiek svarīga informācijas apmaiņa. Atbrauc un aizbrauc. Pavada un sagaida.
Un var jau būt, ka vietas, kurām braucu garām todien ar skumjām acīs, kādreiz kļūs noderīgas kaut vai mākslas procesiem.
* skvotošana – nekustamā īpašuma nelikumīga apdzīvošana
