Kārtējo reizi Latvijas vēsturē stāvam uz administratīvi teritoriālās reformas sliekšņa, un šo pārmaiņu gaitā valsts karte zaudēs krietnu tiesu sava drumstalainā raibuma. Laikam labi vien ir! Proti, kopš cara laikiem Latvijas zeme tikusi skaldīta aizvien sīkākos gabaliņos – apriņķi savulaik sašķēlēti rajonos, rajoni – novados, un varbūt pienācis laiks atgriezties pie kaut kāda “zelta vidusceļa”, pārskatīt šo topogrāfiskās telpas ziņā tik nevienādo, neizlīdzināto ainavu, kurā blakus guļ, piemēram, novads ar trim un novads trīspadsmit pagastiem. Arī jaunās reformas attaisnojums un nolūki, ciktāl tos pamato bezkaislīgi skaitļi, šķiet saprātīgi, pat ja laukos tie, pieļaujams, atnesīs dažu labu grūtumu un zobu sāpi.
Domājot par briestošajām pārvērtībām, prātā dzimst domas par reģionālo identitāti – īpaši lauku apvidos. Pēc “Zalāna reformas” līdzās vecajām – pilsētas vai miesta, pagasta, ciema – identitātēm uzdīga gluži jaunas – jauno novadu identitātes, par kuru manifestiem, kā zināms, kalpojuši un joprojām kalpo tiklab vietējo politiķu un kultūras darbinieku oficiozie izteikumi, jaunu tradīciju, simbolu, atribūtu, saukļu, piederības un atzinības zīmju ieviesums, kā arī jaunajām pašvaldībām pakļautu muzeju izveide. Jau gadus desmit vietvaras šos jaunradītos manifestus centušās iedzīvināt iedzīvotāju lokā, un vienviet jaunais iesakņojies dziļāk, citviet – seklāk, dažviet varbūt pavisam negribīgi, jo, raugi, jaunās identitātes joprojām mēdz šķist tādas… aiz matiem pievilktas un konkurēt ar vecajām: sak, cik tad to apvidus identitāšu vienam cilvēkam vajag?! Tiesa, daudziem apvidus identitāti nevajag vispār – pietiek ar dzimtas, senču mājvietas, valsts un nācijas, ticības identitāti vai arī nevajag nekādu.
Tagad lēvenis Latvijas mazo novadu identitāšu piedzīvos ne mazāku reformēšanu kā paši novadi; atkal mainīsies tradīcijas, simboli, saukļi un piederības zīmes, pārstrukturēsies muzeji. Atjaunotās Latvijas laikā par šķietami noturīgu apvidus identitātes formu līdzās teju nesatricināmajai pilsētu un miestu identitātei kļuvusi pagastu identitāte, jo vairākums pagastu jau desmitiem gadu robežas un nosaukumus īpaši nav grozījuši un daudzi kaut mazliet saglabājuši vēl guberņas laika pagastu vaibstus. Bet vēl pirms gadiem četrdesmit – 1979. gadā – virknei pagastu robežas un titulvārdi mijās kā krāsas uz hameleona sāniem un daudzi pagastu nosaukumi, tāpat kā citi vēsturiskie vietvārdi, tapa no kartes vienkārši aizslaucīti. Un droši vien pēc gadiem kāds pārslaucīs atkal – vietvārdus, robežas, identitātes… Tfu! Kam tādu reģionālo identitāti?!
