Droši vien daudzi no lasītājiem klausās un skatās ziņas, attālināti filmas, operu uzvedumus, lai karantīnas laikā papildinātu dzīvi, neizejot no mājām. Es skatos, kā aktieris Gundars Āboliņš lasa Bokačo “Dekameronu”. Dzīve ir neparasta ar stāstiem, ne tikai daiļliteratūra, bet patiesi dzīves stāsti spēj iespiesties atmiņā.
Mans stāsts būs par Ludi Bērziņu – Latvijas Universitātes profesoru, folkloristu, dzejnieku un reliģisku dziesmu autoru, mācītāju. 1944. gada vasarā viņš ar ģimeni devās trimdas gaitās, dzīvoja un strādāja ASV. Grāmatā “Ievads latviešu tautas dzejā”, kuru izdeva 1940. gadā Rīgā, viņš raksta: “Tauta, kas dzīvo dabā, no savas apkārtnes vēršas arī kosmiskā plašumā, piegriezdamās debesu spīdekļiem. Latviešu tautas dziesmā jo mainīgai zemes dzīvei par nemainīgu mērauklu ir nolikts nemainīgo debess spīdekļu mūžs.” Luda Bērziņa mūžs savā ziņā ir kā spīdeklis, piemērs cilvēka gara spēkam, piemērs, kā jebkurā situācijā atrast veidu darboties, kalpot cilvēkiem.
Luterāņu “Dziesmu grāmatas” 173. lapaspusē ir viņa korālis “Tuvums un tālums”:
“Tuvums un tālums, vakari un rīti,
Rasotas lejas, kalni miglā tīti,
Auglīgas druvas, klintis kailām sienām,
Viss pieder Vienam.”
Karantīnas laikā vārdi “tuvums un tālums” skan ar jaunu nozīmi. Attālināti tiek veikti darbi, mācības, saziņa ar kolēģiem, draugiem. Bet tuvums garīgā dimensijā mums ir drošs tilts, kur satiekamies, stiprinot cits citu dvēseliski.
Lūk, leģendārs stāsts, kā Ludis Bērziņš iebraucis Denverā ar Bībelēm piekrautu mašīnu un teicis: tagad dibināsim draudzi! Fricis Brīvzemnieks bija tas, kurš ieteica izvēlēties teologa profesiju kā vissvētīgāko tautai. Esmu pateicīga liktenim un dzīves situācijām, kas ļāva man pietuvoties Luda Bērziņa gaitām. Visupirms 2010. gadā Denverā kultūras dienās, kur lasīju lekciju par latviešu folkloru latviešu kultūras centrā. Baznīcā ieraugot brīnišķīgas vitrāžas, kurās saliedēti kopā latviešu raksti un kristīgā simbolika, biju pārsteigta par zīmju harmoniju. Šajā baznīcā, kā vēlāk uzzināju, draudzes mācītājs bija Ludis Bērziņš. Denveras māksliniece Ingrīda Levenšteina, kas veidoja vitrāžas baznīcas logiem, vitrāžu “Jauna sveša zeme” veltīja viņam.
Jaunībā Ludis Bērziņš basām kājām apstaigāja Kurzemi un vāca tautasdziesmas, 95 gados ar lidmašīnu vēl devās pie latviešu draudzēm lasīt sprediķus. Savā veltījumā mazdēlam Kristapam Keggi vectēvs ierakstīja vārdus: “Saprast, ka tikai caur grūtībām vīrs par vīru var rūdināties.”
