Sveiks. Kā iet? Neiet? Sēžam uz vietas? Nu, redz, cik labi, beidzot varam pasēdēt uz vietas. Nemierīgais cilvēks ir apstājies. Neticami – viņš vairs nelido pats, bet atstāj debesis brīvas putniem, viņš vairs netraucas lielā ātrumā mašīnā apkārt, bet atļauj telpu meža zvēriem, vējam, smiltīm. Neiespējamā iespējamība. Kad dzirdēju ziņu, cik ātrā laikā Venēcijas kanālu ūdeņi ir palikuši dzidri un tajos peld zivis, ka ķīnieši beidzot var ieraudzīt zvaigznes naksnīgajās debesīs, es domāju, cik maz bija vajadzīgs, vai tad mēs to nevarējām paveikt arī bez upuriem?
Es iztēlojos, ka zeme ir kā liels, guļošs milzis, no Skalbes pasakas izkāpis, kurš beidzot ceļas augšā, jo nevar vairs izturēt sīko radībiņu uz sava ķermeņa. Mēs visi dzīvojam savas mātes dabas klēpī, esam viņas radīts auglis, bet esam to aizmirsuši un savā augstprātībā uzskatījuši, ka varam viņu izmantot, pārveidot, apvainoties, ka viņa nedara pa mūsu prātam. Bet zemes māte mūs mīl un kā jau māte pacieš tik daudz! Mēs nesaprotam zīmes, ko viņa mums raida, – ar mežu ugunsgrēkiem, koku, putnu, lopu sērgām, lai mēs atjēgtos. Vai atjēgsimies?
Kad atmodīsimies, pasaule būs mainījusies, mēs būsim bijuši paši pie sevis. Cik labs laiks mēģināt saprast, ko patiesi gribi darīt, kas patiesi esi. Mācīties lietas, ko tik ilgi esi atlicis, – iztīrīt šķūnīti, sakārtot grāmatu plauktu, no rītiem iet skriet, vingrot, ieelpot ar pilnu krūti spirgto pavasara gaisu. Sūtīt mīlestību un pateicību tam pasaules saprātam, kas mūs vada un ir ļāvis apstāties. Būt pateicīgam, ka esam veseli un visi kopā.
Pamazām par pasaules centru ir kļuvusi mūsu māja, pagalms un cilvēki, kas dzīvo līdzās. Nu jau aizbraukšana uz lauku māju ir tāls, gaidīts ceļojums, kura laikā tik interesanti paskatīties, kā dzīvo ļaudis garāmslīdošajās ceļmalas mājās. Apgriež augļukociņus, rok zemi. Zemes darbi un zemes ļaudis jau neapstājas, viņi dzīvo kādā citā ritmā, saules ritmā – saule ir atgriezusies, zāle dīgst, lauki ir arami un sējami, aploki labojami, zemenes stādāmas, tomāti un gurķi jau aug kastītēs uz palodzēm. Viss notiks, viss būs!
Un, ja nevarēsim satikties, tad sakliegsimies no mājas uz māju, no pakalna uz pakalnu, no viena ugunskura uz otru, kā mūsu senči pavasaros to darīja, izgavilējot visu sastāvējušos gaisu no savām plaušām.
