Šogad kā valsts komisijas loceklis atkal piedalījos Latvijas vidusskolēnu zinātniski pētniecisko darbu vērtēšanā vēstures nozarē, vētījot pētījumus, kas jau bija izsijāti cauri zemākajiem vērtēšanas sietiem, tātad – labākos no labākajiem. Un turpmākajās rindkopās blāvi iezīmēšu dažas pārdomas, ko manī sējusi līdzdalība šajā notikumā.
Pirmās pārdomas saistās ar šādas pētniecības jēgu. Man ik reizi piezagās vieglas skumjas, dzirdot, kā 11. vai 12. klases skolēns, kurš skaitās pētnieciski iekrāsotu rindu vairākos lappušu desmitos autors, samulst pie kārtējā jautājuma par pētījuma būtību – piemēram, par to, kā būtu iespējams izpētīto apskatīt jaunā rakursā vai ievīt kādā plašākā kontekstā, kopainā, kopsakarā. Protams, ir jauki izzināt dzimtas māju vai dzimtā ciema vēsturi, bet… ko tas dod Latvijas vēstures izziņai kopumā? Kaut ko jau dod – reizēm pat diezgan daudz –, bet to “kaut ko” būtu jāprot ieraudzīt un izcelt, raksturot pēc būtības, nevis lieku reizi pārstāstot visiem zināmas frāzes un pārskandējot saukļus. Žēl, ka aptuveni kopš 2000. gada pasaulē nākošo paaudžu pārstāvjiem, kuri aug laikā, kad informācijas plūsma bieži ir strauja, virspusēja, sadrumstalota, jau skolas solā netiek kaut pamatos ierādīts tas, kā saredzēt kopsakarības un meklēt lietu sakni, uzlūkot lietu no dažādām pusēm. Žēl, ka, ar to cīnoties, vēlāk jāšķiež laiks augstskolu mācībspēkiem, bieži tā arī galā netiekot. Kāds teiks – tā jau ir visas izglītības sistēmas problēma; kāds cits – to ilgtermiņā atrisinās jaunā pieeja izglītības laukā. Varbūt… Un tomēr man šķiet, ka tieši ar plašāku patstāvīgu pētniecisko darbošanos un jau tagad skolēnam var ļaut izkost kaut ko līdz kaulam ilgākā laikposmā un izkļūt ārpus kādu standartu diktētām robežām.
Bet vai skolēna darbošanās ir patstāvīga? Saduroties ar iepriekšminēto problēmu un frāzēm rakstos, runās un atbildēs, mana atbilde būtu – ne tuvu. Dažbrīd, rādās, piekopta dzīšanās pēc labām vietām, skolotājs bijis darba neapšaubāms līdzautors, pārlieku burtkalpīga bijusi pakļāvība kādiem priekšrakstiem, pārāk strādāts pie tā, lai darbs ārēji šķistu iespaidīgs. Bet šī problēma, ja to vispār par tādu atzīstam, laikam gan rādās veca kā pasaule – saprotams, katrs grib iegūt augstu pakāpi; un tādēļ, lai formālās dzīšanās tendenci lauztu, varbūt šis tas būtu jāpārskata par skolām krietni augstākos plauktiņos, varbūt būtu nepieciešama kāda vienošanās par izmaiņām zināmos principos. Latvietim gan par kaut ko vienoties ar otru latvieti, vēl kaut ko laužot, allaž ir pārbaudījums, reizēm – pat šķietami nāvīgs.
