Nesen aizvadīta klusa, skaista Lieldienu nedēļa. Klusāka nekā parasti, ārkārtas stāvokļa dēļ, ciemošanās ar radiem un draugiem atlikta uz vēlāku laiku. Ar krāsoto olu attēliem esam apmainījušies, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju daudzveidību.
Laika apstākļi brīžiem velk atpakaļ uz ziemu, brīžiem ļauj noticēt pavasarim. Pagalmos jau redzami daži ziedoši kociņi. Šķiet, ka savas mājas pagalmu sāku iepazīt arvien labāk, jo šajās nedēļās tā ir ierastākā pastaigu vieta. Ik pa laikam vēroju kaimiņu logus un balkonus un domāju par to, cik līdzīgā situācijā mēs visi esam.
Liela daļa dzīves paiet interneta vidē, īpaši darba dienās, jo tad jāgatavo uzdevumi skolēniem, jālasa viņu atbildes. No kolēģiem, kuriem bērni ir skolēnu vecumā, esmu dzirdējusi, ka viegli nav. Ne jau katrs ir tendēts patstāvīgam darbam. Skola ir vieta, kur notiek ne tikai mācības, bet arī socializēšanās. Domāju, vieglāk šobrīd klājas introvertā tipa cilvēkiem, jo viņiem distancēšanās no sabiedrības ir pašsaprotama.
Mākslinieki pēc savas dabas arī ir tipiski “mājās sēdētāji”, jo tikai klusumā un mierā parasti nonāk pie idejas un tās realizēšanas. Tomēr, skatoties interneta portāla “Satori” organizētās tiešraides – literatūras lasījumus –, ievēroju, ka liela daļa šī pasākuma dalībnieku atzīst ilgas pēc kopā būšanas. Raidījuma devīze ir “Viss būs labi!”. Lai gan esam lielā neziņā, kas būs nākotnē, šī frāze mēdz uzmundrināt.
Pie laba garastāvokļa uzturētājiem jāpiemin filmas, grāmatas, šajā laikā – arī teātra izrādes, kuras noteiktu laiku redzamas internetā. Esmu paguvusi noskatīties vairākus Jaunā Rīgas teātra iestudējumus, visvairāk priecājos par leģendāro izrādi “Revidents”.
Pirmajās tālmācības nedēļās biju uzdevusi Jelgavas Mākslas skolas audzēkņiem rakstīt pasaku par krāsām. Vairākos rakstu darbos bija stāsts par vientulību un cerību atrast draugus. Bieži vien šajās pasakās ir kāda nelaimīga būtne, kura vēlas atrast sev līdzīgi domājošu. Pēc ilgstošiem meklējumiem notiek gaidītais, uzplaukst draudzība, siltas jūtas un visi dzīvo “ilgi un laimīgi”. Pasaku, stāstu vai dienasgrāmatas rakstīšana var kļūt par vienu no ārkārtas stāvokļa izdzīvošanas palīglīdzekļiem. Sev patīkama nodarbe noder šajos neparastajos apstākļos, kādos pašlaik dzīvojam.
