Sveiki! Kā jums šajā laikā pietrūkst visvairāk? Cilvēciskas saskarsmes, kultūras notikumu, vienkārši enerģijas un ideju apmaiņas? Cik ļoti cilvēks, ikviens no mums, ir kulturalizēts! Animal culturalis – par dabisko mūsos un par kultūras kodu man ir jādomā aizvien biežāk un biežāk. Mēs ēdam ar nazi un dakšiņu, sveicināmies, palaižam vecākus ļaudis pa priekšu, zinām, ka lietot lamu vārdus ir nekulturāli. Par to šoreiz ne, es gribu parunāt par kultūras stāstiem – to literatūras, kino, teātra, koncertu, mākslas pieredzi, kas ietekmē ikdienu un veido kopējo saprašanās telpu. Māksla māca mūs paskatīties uz ikdienas situāciju no nedaudz distancēta skatupunkta un ieraudzīt dzīves paradoksalitāti. Vai atceraties pandēmijas “Covid 19” sākuma joku par “skorbuli, kas klīst pa Lenenbergu, un ka tas ir piemeties tad, kad sāp zobi vai kad izkrīt visi mati?” Vai nekļuva vieglāk? Vai Emīls ir viens no jūsu kultūras stāstiem, kura citātus ik pa laikam dzirdat savā galvā? Vai, piemēram, Vinnija Pūka dungojiens : “Taurenīši lidinājas, ziema, ziema, ej nu mājās, velk jau gaiļbiksītes kājās mauriņš zaļš”. Man tas galvā skan, īpaši, ja maijā uzkrīt sniegs, kā tas ir šogad. Padomājiet par tiem kultūras iniciētiem stāstiem, kurus jūs esat izmantojuši vai pieņēmuši par savu dzīves un arī rakstura daļu! Piemēram, agrā bērnībā mani ļoti ietekmēja pasaka par bārenīti un mātesmeitu. Es ļoti negribēju būt tā nejaukā, kašķīgā mātesmeita, un tad, kad bija slikts noskaņojums, es pēkšņi ieraudzīju sevi no malas un kā mazs bērns sapratu – vai tik tagad neesmu kā tā mātesmeita? Vai jau vēlākos gados lasītais Viktora Frankla teksts “Izdzīvošanas māksla”, kas ir viņa paša pieredzētais koncentrācijas nometnē, doma, ka “nevienu cilvēku un nevienu likteni nevar salīdzināt ar citu cilvēku un citu likteni” un ikvienā situācijā cilvēks aicināts rīkoties kā cilvēks, atrast savu cilvēciskuma – kulturalitātes mērķi. Neviens koncentrācijas nometnē viņam nelika tīrīt zobus, bet šis rituāls, ko viņš katru rītu darīja, apliecināja viņa brīvību būt cilvēkam. Kādā savā runā Frankls cilvēcību salīdzināja ar izpletņlēkšanu – kad gatavojies piezemēties, ir jātēmē mazliet virs sava mērķa, lai nokļūtu pareizajā punktā. Tāpat ar cilvēcību – savu dzīvi dzīvojot, ir jātēmē mazliet augstāk, jātiecas pēc kaut kā vairāk, lai sasniegtu to, kas patiesībā esi. Kā tai “Jettes Dienu grāmatas” citātā, kas arī skan manā galvā: “Sapņojiet lielus sapņus!” Šis laiks un kultūras pieredze mums ļauj paskatīties uz sevi no malas, varbūt mazliet pasmieties un kalt savas dzīves lielos plānus, lai kādā vecumā mēs arī nebūtu. Kādi kultūras teksti palīdz dzīvot jums?
