Pirmo reizi šī putna attēlu ieraudzīju pagājušā gada vasaras beigās, kad mūsu Gaismas pils – bibliotēka svinēja 100 gadu jubileju. Par simtgades svētku simbolu bija izvēlēts pupuķis. Ļoti krāšņs putns, kas esot paretam sastopams arī pie mums. Tā skaistais, precīzi zīmētais attēls glabājās bibliotēkas krājumos, līdz tika ieraudzīts un izvēlēts kā bibliotēkas svētku vēstnesis. Autors – Liepupes muižas ārsts, kurš tālajā 1809. gadā spējis putnu ieraudzīt un precīzi uzzīmēt, parādot vissīkākās detaļas. Varbūt košais putniņš viņam pozējis, lai gan tas nebūtu ticami, jo, kad man laimējās pupuķi ieraudzīt, tas aši spurdza un veikli tekalēja, nepiestājot ne mirkli. Domāju, ka reti gadās redzēt ko tik skaistu – neuzkrītoši sapludināta koši oranžā krāsa ar melno, balto un pelēko, smails, ieliekts knābītis un neparasts cekuls kā prinča kronis. Pirmā doma- tas ir no būrīša izlauzies papagailītis. Pupuķis esot bijis izvēlēts par Gada putnu Latvijā 2014. gadā, taču šis fakts man bija kaut kā paslīdējis garām. Savukārt senā piejūras ārsta filigrāno zīmējumu gan nevarēju nepamanīt, un nu šis brīnumputniņš šopavasar man parādījās visā savā krāšņumā. Tas notika lībiešu krastā, braucot tuvāk jūrai. Mazais, brīnumainais putns tekalēja pa priedēm, lasīja no zemes tikai sev zināmus dārgumus, laidās atpakaļ kokā un prom bija. Savu kroni tas rādot tad, kad esot satraucies. Laikam juta uzbāzīgos vērotājus. Tikai tad, kad putnelis mūsu sirdīs iemeta brīnuma sajūtu, sapratām, ka tas bija burvīgais pupuķis. Jūrmalnieki to saucot arī par bada dzeguzi. Nosaukums liecina nevis par kaut ko nelabu, bet gan par barības meklējumiem ne visai treknā, auglīgā zemē. Katrā ziņā pupuķis ir viens no maniem šī pavasara brīnumiem. Ja pašreiz kultūras baudīšana vairāk ir neklātienē, tad iešana dabā un tās vērošana ir visiem sasniedzama nodarbe. Var arī teikt, ka dabas vērošana ir daļa no kultūras un nekas nevar būt labāks par dzīvo gleznu sniegto baudījumu. Šai mākslas veidā iekļauta arī skaņa – vējā šalkas, zaru krakšķēšana, lapu šalkoņa –, iespējami 3D efekti – pēkšņas lietus šaltis, mākonis uzmet ēnas sedziņu, saule liek acīm aizmiegties. Tā ir šī brīža izklaide, kad savā mikrovidē, kur nav jāievēro 2 m distance, nav vajadzīgi roku dezinfekcijas līdzekļi un sejas maskas, ar auto vai kājām doties meklēt jaunus iespaidus dabā. Tā, ar trešo piegājienu, šopavasar atradām labi noslēpušos vienu no dabas brīnumiem – Zārtapu ūdenskritumu starp Dundagu un Mazirbi. Ūdeņiem bagāts pavasarī, vasarā varētu būt pavisam kluss, jo tad meža ūdeņi ieņem rāmāku dabu. Ejiet ārā un meklējiet brīnumus!
