Kā klājas? Vai esam atpakaļ? Atpakaļ darbos, skriešanā, katrs savā vāveres ritenī? Ārkārtas situācija ir atcelta, saglabāti ierobežojumi, mēs varam nākt atpakaļ. Atgriezties ierastajā ritmā un izlikties, ka nekas nav bijis. Vai ātrāk aizmirst to laiku, ja šī pieredze izrādījās nepatīkama, ja nepratām sakārtot savu laiku, attiecības ar bērniem, vecākiem, mīļotajiem. Ja bija grūti pēkšņi būt aci pret aci ar sevi pašu. To būtni, kuras dvēseles acīs mēs tik reti ieskatāmies un droši vien aizbīdām tālāk sirds klusās lūgšanas. Bet ieskaties – tajās acīs vēl nojaušami bērnības tīrie, gaviļainie rīti un jaunības klusie sapņi. Tie ir tepat līdzās. Ir tikai biežāk jāiegriežas pašiem pie sevis, jāparunājas ar sevi. Jāapjautājas, vai tā ir tava dzīve, kuru tu dzīvo, vai tā ir tā dzīve, pēc kuras esi ilgojies. To apstāšanos, klusumu sevī vajadzētu paturēt, atgriežoties ierastībā, un neļauties vairs citu iegrieztajam vāveres ritenim.
Pasaule šos mēnešus bija kļuvusi tīrāka, klusāka, rāmāka, patiesāka, dziļāka. Pasaule domāja savu Lielo domu. Cilvēcei vajadzēja saņemt sitienu pa pieri, lai beidzot pieslēgtos paši savai un pasaules dzīvei. Es ticu, ka tas ir bijis svētīgs un attīrošs laiks katram atsevišķi un visiem kopā. Vislielākā kļūda būs tad, ja mēs nebūsim no tā neko mācījušies, ja centīsimies atkal nedomājot skriet pretī savai nāvei.
Vai nav tā, ka šis lielais, vienojošais notikums mums māca to, ka mēs visi, lai kāda būtu mūsu orientācija, pārliecība, sociālā izcelsme, izglītības līmenis vai ādas krāsa, esam kopā. Mēs visi esam sasieti vienā zelta diedziņā, šūpojamies vienā šūpulī milzīgajā izplatījumā pretī saulei. Mēs esam atkarīgi cits no cita cieņas, respekta, iecietības un prāta. Vai rasu cīņa, kas pandēmijas laikā uzliesmojusi ASV, nepaspilgtina šo pārliecību – mēs visi esam vienādi. Dzīvības, nāves un Dieva priekšā mēs visi esam vienādi, un vienīgais, kā varam izdzīvot un dzīvot kaut cik laimīgu dzīvi, ir – tapt redzīgākiem! Tapt vērīgākiem pirmām kārtām paši pret sevi, saviem sapņiem, ilgām un talantiem. Ieklausīties bērnos un mīļajos un ieraudzīt ikvienā savā ienaidniekā tīro Dieva dvēseli un cienīt to, un ļaut otram būt.
Mūsu skaistajā zemē tuvojas Jāņi savā ziedu krāšņumā, krāsu, skaņu un smaržu pārbagātībā. Bridīsim pļavās, strautos, Latvijas tīrajās upēs un mežos. Mums ir dots tik daudz skaistuma un mīlestības. Apgulsimies mitrajā zālē un saņemsim zemes spēku un gudrību atplestām rokām, piepildot savas mīlošās sirdis un dāsni dāvinot šīs bagātības atpakaļ pasaulei. Līgo – šis Jāņu laika sauciens – salīgo, savieno mūs visus kopā! Tikai, lūdzu, neatgriežamies tādi paši, citādi tam nebūs bijusi jēga.
