Augusta pirmā nedēļa Jelgavas pievārtē izskanēja ērģeļbalsīs – ar diviem lieliskiem koncertiem Sesavas un Kalnciema–Klīves baznīcā, noslēdzoties ceturtajiem vēsturisko ērģeļu svētkiem “Latvija – ērģeļu zeme”.
Sesavas dievnama brīnišķīgais instruments patlaban vēl atdzimst, soli pa solim atgūst savu skanējuma krāšņumu. Turpretī Kalnciema–Klīves baznīcas 1934. gadā tapušās un tikko restaurētās ērģeles – vienīgais pilnībā saglabātais un nepārveidotais redzama latviešu ērģeļmeistara darbs – jau tagad līksmoja kuplo klausītāju pulku. Notikums liels, jo šim instrumentam, kurš dažādu samezglojumu dēļ nav cienīgi skanējis pusi gadsimta, bet pilnā krāšņumā – varbūt pat kopš Otrā pasaules kara beigām, piemīt ne tikai kultūrvēsturiska, bet arī mākslinieciska vērtība: vien retā tik nelielā Latvijas lauku dievnamā uziesim instrumentu ar tik spožu kopskaņu.
Ikvienas senās ērģeles ir vērtība – kultūrvēsturiska, mākslinieciska un, jā, arī materiāla, jo, lai mūsdienās uzbūvētu tik kvalitatīvas vidēja lieluma ērģeles, kādas gadsimtiem cauri skan mūsu dievnamos, būtu vajadzīgi pat simti tūkstošu. Minētā festivāla nosaukumā iekausētie vārdi “vēsturiskās ērģeles” ir konkrēts jēdziens, ar kuru saprot instrumentus, kas būvēti tieši Latvijai un te uzstādīti līdz 1945. gadam, kad mūsu vēsturē ienāca gluži jauns laikmets. Tikai dažus gadus pirms trešās atmodas Latvijā nostiprinājās apjēga, ka pat nelielas ērģeles ir meistara izlolots mākslas darbs, sargājams mākslas, tehnikas un kultūras vēstures piemineklis; līdz tam ērģeles parasti uzskatīja tikai par rīku muzicēšanai – galvenokārt dievkalpojumā.
Tātad vērtīgas ir arī ērģeles, kuras nīkst mazā lauku dievnamā meža maliņā. Un tas nekas, ka šīs ērģeles vismaz pagaidām nepriecē tādus klausītāju spietus kā mūsu vēsturiskās ērģeļbūves šedevri krāšņi aizskandētajos ērģeļsvētkos. Plašākā skatā tas ir jautājums par lietu pašvērtību. Vai tāda pastāv? Vai mākslas un vēstures monumentam piemīt pašvērtība neatkarīgi no tā, kādu vērtību piešķir, teiksim, šī objekta vieta kaut kādā publiskajā vai zinātniskajā apritē, zināms sabiedriskais statuss? Kas ir šīs pašvērtības atskaites punkti? Daži apgalvo, ka no kaut kā ir jēga vienīgi tad, ja tas kaut ko dod plašākai sabiedrībai (protams, te var strīdēties par to, kur robežojas “plaša” un “ne tik plaša” sabiedrība). Bet, manuprāt, tā ir vien papildu jēga, viena no vērtībām, jo neviens nevar garantēt šāda pielietojuma pārlaicīgumu: te kaut kas ir, bet te atkal nav cilvēka prātam un dvēselei vajadzīgs.
