Šoreiz gribas runāt par pārmaiņām – tām, kas notiek lēni, gandrīz nemanāmi, un par tām, kas ir jāprovocē. Par iekšējo un ārējo pārveidošanos.
Augusts izkrāsojis laukus salmu dzeltenus, pēc ražas novākšanas tie kļūst aizvien plašāki, pārredzamāki un atbrīvotāki. Vasaras dienas saulainajā klusumā dzird tikai sienāžu sisināšanu, dūcot paskrien garām muša, pārlaižas vārna ar garlaikotu ķērcienu, tālumā pa laikam dzirdams traktors. Bezgalīgs klusums. Vakari notumst drīz pēc saulrieta, naktis kļuvušas dzestras un melnas; ārā sēžot, jūti, kā sīkas, asas adatiņas skraida pa kailajiem lieliem, tās pašas, kas sacaurumojušas debesjumu miljons mazām zvaigznītēm.
Augusts atver vārtus tikpat kā nemanāmām pārmaiņām. To brīdi, kad, no rīta ārā iznākot, jūti rudens dvesmu, var nofiksēt ļoti skaidri, bet pa kuru laiku ir notikušas pārmaiņas? Tas ir fascinējoši mēģināt noķert to brīdi. Vai tas ir maz iespējams? Tāpat kā cilvēka dzīvē, tik nemanāmi un reizē tik pēkšņi tavs mazais bērns ir kļuvis par izstīdzējušu, visur traukties kāru pusaudzi, tad pamani, kā auguma aprises mainījušās, un tev pretī sēž jauns, drosmīgs cilvēks maigiem, vijīgiem locekļiem. Pa kuru laiku tas mainījies? Tāpat kā tavi visu varošie vecāki – laiks klusītēm ir piezadzies viņiem klāt, ko iečukstējis ausī, un viņi ir mainījušies. Vai tas nav mulsinoši to vērot un saprast, ka ir lietas, kas nav cilvēka varā.
Lai pārveidotos apzināti un mainītu savus ieradumus, cilvēkam vajadzīgas trīs nedēļas. Tad pamazām jaunā apņemšanās kļūst par ieradumu un nepieciešamību. Trīs nedēļas ir ļoti daudz, ja mēra to ar savas pacietības un disciplinētības iespēju mēru. Trīs nedēļas ir ļoti maz, ja svaru kausos ir mana dzīve. Un iekšiņa un āriņa parasti nesakrīt. Ārēji maināmies daudz ātrāk, nekā pārtop iekšējie, garīgie procesi mūsos. Caur ārējās pasaules pārmaiņām mainās iekšējā telpa. Vienai bez otras ir grūti. Tas attiecas uz jebkuru dzīves norisi – piespiežot sevi ikdienas fiziskām nodarbēm, arī prāts top lokanāks, pasmaidot un paslavējot otru, mainot savu uztveres fokusu no negācijām uz dzīvi apliecinošo pusi, arī katra mūsu dzīve kļūs gaišāka un vērtīgāka. Tik nevajag iedomāties, ka dzirdēsiet klikšķi un pēkšņi viss būs mainījies. Tā nebūs, atcerieties, tas notiek lēni, gandrīz nemanāmi, kā vasara pārtop rudenī, – trīs nedēļas apzinātas izvēles, un tad, turpinot to un vienkārši dzīvojot savu dzīvi, kāds pienāks klāt un teiks: tu gan esi laimīgs cilvēks. To visu rakstot, domāju par Baltkrieviju, par pārmaiņām, kas jāizdara fiziskā pasaulē, lai lēnām mainītos pats cilvēks.
