«Izaicini Ameriku!» tā vēsta kāds no nebeidzamajiem spilgtajiem un muļķīgi tukšajiem plakātiem.
“Izaicini Ameriku!” tā vēsta kāds no nebeidzamajiem spilgtajiem un muļķīgi tukšajiem plakātiem. Tas paredzēts studentu auditorijai. Nav svarīgi, ko šī reklāma piedāvā. Svarīgi, kā piedāvājums tiek pasniegts.
“Izaicini Ameriku!” Diez vai latviešu studentiņš varēs izaicināt Ameriku, bet reklāmu speciālisti gan zinās, kā uzrunāt savu auditoriju. Varbūt…
Ja tā pati informācija būtu sākta ar tekstu “Izaicini sevi”? Tas globalizācijas apstākļos ir tik niecīgi. Tā vairs nebūtu reklāma, kas piesaista. Ja nevar izaicināt vismaz Ameriku, tad – kas tā vispār par dzīvi?!
Informācija – reklamējoša, biedējoša, vilinoša, informācija par informāciju un vēl mazliet jaunas informācijas.
Un teic, ka tā vajag, ka labi ir būt arvien labāk un vairāk informētiem. Par informācijas kvalitāti runā (ne)maz. Nav laika pat domāt, kādu informāciju un kāpēc mēs uzņemam, jo jāpagūst arvien vairāk. Būt informētiem par būtisko – atzīstami. Jautājums vienīgi – kas ir būtiskais un vai tas, ko mums informācijas drudžainā plūsma piedāvā, tiešām ir būtisks.
Ja kukaiņu pētnieks vāc arvien jaunu informāciju par kādas sugas kukainīšiem, tā ir viena lieta, bet, ja ikdienas steigā mūs informē par visu to pašu neko, tad arī nedomājam – neko, saprotam kaut ko, bet sarunājoties automātiski “atslēdzamies”, lai nedzirdētu. Tad attopamies ar īsu “ko?”. Ko tu teici? Ak – neko.
Nu neko. Pilnīgi neko mēs negūstam no vispārējo trokšņu krāsainības. Vienīgi stresa vairāk, laika mazāk.
