Lieli un mazi pasākumi, kā jau pienākas nedēļas nogalei, bija skatāmi, dzirdami un arī lasāmi (kā nekā Dzejas dienas taču!) Jelgavā un ne tikai. Ja par lieliem un svinīgiem, tad droši par tādu var saukt IV Vispārējo latviešu Dziesmu un mūzikas svētku 125. gadskārtai veltīto koncertu. Spožs akcents, brīvdabas koncertzāles “Mītava” rosīgās (par spīti kovida ierobežojumiem, bet varbūt tieši tāpēc – lai atceramies intīmi aizkustinošo koncertciklu “uz Tu”) sezonas izskaņai tuvojoties. Ne velti skatītāji cēlās kājās ne vien Dziesmu svētku atceres koncerta sākumā, kā jau pienākas, valsts himnai skanot, bet arī noslēgumā, atļaujoties pat pa kādam “Bravo!” saucienam. Aizkustinoši. Kā ievēroju, nebiju vienīgais, kam noritēja pa saviļņojuma asariņai. Man kā Jelgavas iedzimtajam īpašs prieks, ka vairums augstas kvalitātes autoru un mākslinieku, kas veidoja (uzskaitījums būtu pārāk garš, minēšu tikai galveno personu – Aigaru Meri) šo svinīgo un vienlaikus sirsnīgo pasākumu, tā vai citādi saistīti ar manu pilsētu.
Pēc tādiem brīžiem, vismaz man, grūti nolaisties uz zemes. Mājup ejot, laimīgā kārtā līdzēja Gunāra Ezernieka gleznas. Ne “uz zemes” vai audekla, bet šoreiz Driksas ūdeņos fotomākslinieka Harija Dainas Liepiņa redzējumā. Pavisam ne pompozi, drīzāk klusi un mierīgi, bet tāpēc ne mazāk aizkustinoši. Bija arī tādi, kas jutās vīlušies, jo, pārprotot iepriekšējo informāciju, gaidīja ilumināciju šovu krastmalas promenādē. Ja ne gluži tik grandiozu kā 18. novembra salūts, tad uz to pusi gan. Bet labi vien, ka nesagaidīja. Ir taču sava vieta un laiks ne tikai lieliem, bet arī maziem, taču tāpēc ne mazāk svētsvinīgiem pasākumiem.
Viedokļi mēdz būt dažādi, un arī lielos pasākumus ne visi uztver vienādi. Pēc lielā koncerta nejauši gadījās noklausīties sarunu – kāpēc atkal pūta tos dūmus, kori nemaz nevarēja lāgā saskatīt! Visdrīzāk jau tā bija sarīkojuma veidotāju ideja, jo uzsvars taču likts uz Dziesmu un mūzikas svētku kori pirms 125 gadiem, nevis kora “Balti” šodienas dziedātāju sejām. Bet labi vien ir, ka mums dota iespēja dzirdēt un redzēt, un, ko spējam (vai gribam) saskatīt, tā nu ir katra paša brīva izvēle.
Nav dziesmu bez dzejas, un neapzināta vai apzināta sakritība lika minētajiem nedēļas nogales pasākumiem risināties Dzejas dienu laikā. Nu jau vairākus gadus tās uzrunā ne tik daudzus kā senākos laikos. Tomēr uzrunā. Ja vien ir vēlēšanās. Un prieks, ka uzklausīt (un rakstīt) gribētāji atrodami kā Jelgavā (Dzejritenis un “Zemgales vācelīte”), tā Rīgā (kur arī bez jelgavniekiem neiztika) un citviet. Labs septembris.
