Rudens kā rudens, bet varbūt arī ne. Neatceros, kad vēl novembrī kokos bijis lapu pilns un katru dienu ir vērojams lapkritis. Varbūt tas ir lapsnidzis? Jo lapu sega un lapu kupenas katru dienu kļūst arvien biezākas un biezākas. Un šoruden sezonas apģērbu papildinājušas sejas maskas, kas jau kļuvušas par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Martā, kad citās pasaules malās tās jau nēsāja pandēmijas skartajās teritorijās, pie mums izskanēja joks, ka būs jāsāk šūt maskas ar auseklīšiem. Nu tā ir realitāte.
Sejas aizsargmaskas pamatfunkcija ir aizsardzība, bet tagad tās pamazām kļuvušas par modes aksesuāru. Tāpat kā saulesbrilles, kas sākotnēji bija paredzētas citiem mērķiem un ne plašām masām. Vēstures faktos min, ka tās Senajā Ķīnā tika izgatavotas no kvarca plāksnītēm un šādas brilles bija paredzētas tiesnešiem. Tās izmantoja nopratināšanas laikā, lai liecinieki nespētu noteikt pratinātāja sejas izteiksmi. Šodien saulesbrilles ir stila lieta, un varbūt tās arī pilda sākotnējo funkciju – aiz tām iespējams paslēpties. Saistībā ar brillēm – pirms dažām dienām, braucot auto un skanot “Lieliskajam pieciniekam”, prātā palicis viens no jautājumiem un atbilde uz to. Jautājums: “Ko čukči sauc par “ledus aci”? Atbilde – brilles. Skaists salīdzinājums.
Šis rudens ir īpašs ar to, ka māksliniekam Borisam Bērziņam būtu apritējuši 90. Lai to atzīmētu, Gaismas pils 4. stāvā ir apskatāma neliela, bet ļoti interesanta izstāde “Boriss Bērziņš. Lapaspuses.” Šoreiz ir iespējams ielūkoties mākslinieka radošajā laboratorijā – skicēs un domu fiksācijās uz grāmatu, žurnālu, avīžu un pirkumu čeku malām. Tas vienalga, vai iespieddarbā ir kāda reprodukcija vai pat ikonas attēls, ja tā rosinājusi ideju, tad tā jārisina ar līniju turpat. Mākslinieks ņem lodīšu pildspalvu vai zīmuli un turpina savu domu gājienu blakus attēlam, nerespektējot drukātā svarīgumu. Tā sakrājušās grafiskas piezīmes un mākslinieka rokraksta pirmatnīgums.
Turpat 4. stāvā ir vēl kāda izstāde – “Līniju arhīvs. Zīmējums un akvarelis Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā”, kur anotācijā mūsdienu māksliniece Maija Kurševa pauž domas par zīmējumu, kas ļoti sasaucas un papildina Borisa Bērziņa veikumu: “Velkot līniju, vietā, kur zīmulis pieskaras papīram, atrodas tagadnes punkts. Laika dimensija redzama tikai zīmētājai. Skatītājs nepieredz notikumu, bet uztver faktu. Zīmulis līnijas sākumā – brīdis, kad tas pieskaras lapai, beigās – kad tas tiek atrauts no lapas. Štrihs ar iezīmētiem sākuma un beigu punktiem rada situāciju, kurā atklājas sastingusi kustība, daudzu notikumu vienlaicīga norise. Par zīmēšanu var domāt. Zīmēšana var būt domāšanas process.”
