Melna zeme, melni putni, melni koki. Zemas, krēslainas debesis un tikai maiga saules svēdra, ja palaimējas, rītos vai vakaros. Zeme domā tumsas domas, dzīvība un gaisma ir tur dziļi, dziļi, aizmigusi, aizmirsta, noslāpēta, pazudusi.
Ir agrs rīts, es esmu laukā, un, šķiet, gaisā ir kas mainījies – pār pilsētu ir nolaidies liels, balts putns! Pārslas viegli pieskaras vaigiem, lūpām, skropstām un kā asaru lāsītes rit pa acu kaktiņiem lejup. To krāšņo gaismas nesēju mēs tik ļoti bijām gaidījuši – kā sieva gaida maigumu, kā nosalušais siltu plaukstu, kā nepamanītais vērīgu acu skatu. Viņš šorīt ir klāt, viņa sabužinātās spalvas lēni slīd tuvāk zemei, un tā kļūst balta… zeme sāk izstarot gaismu!
Es skatos uz zemi – tik smalka, šaura robeža starp balts un melns. Tā cilvēks balansē starp diviem bezdibeņiem – uz robežas starp būt un nebūt, mīlēt un ienīst, starp saprātu un neprātu. Gada tumšākajā laikā, šķiet, arī mūsu kaimiņš, draugs, gājējs pa pretējo ielas pusi ir ievilkts sazvērestības teoriju, maldu un nesapratnes tumsā un cīnās pret to neprāta un naida līdzekļiem, ejot piketēt pret sērgu, meklējot vainīgos, bezspēka niknumā aurojot.
Latvijā noris labdarības akcija pret vardarbību ģimenē. Vai arī vardarbība ģimenēs nav sāpīgas sekas gaismas trūkumam pašā cilvēkā? Tās ir sekas! Cēlonis – kas ir tā cēlonis? Katrs bērniņš piedzimst pasaulē ar gaismas dvēselīti, katrs pieaudzis cilvēks vēlas sapratnes un mīlestības piepildītu dzīvi. Kurā brīdī mēs nenoturamies uz tās dzīves cirka virves un iekrītam tumsā, sāpēs un atstumtībā? Vai esi draudīgi sajutis tos tumsas brīžus savā dzīvē?
Ir jāzina, ka ir atgriešanās ceļš, ka saule atgriezīsies – ka mēs katrs esam Dieva bērns, ka katram mums Laimes māte pa priekšu tek. Ir jābūt kādam gaismas avotam mūsos, kuru uzturēt spēkā, un gaismai ārpus mums, kam ticēt. Ja katrs mēs savu liesmiņu noturētu kvēlošu, ja palīdzētu savam tuvākajam to atkal uzpūst no pelniem, vai mēs nestaigātu pa dzīvi pilni gaismas un mīlestības? Cilvēks taču arī var kā šis decembra rīts – pēkšņi pamosties balts un mirdzošs!
Baltās putna spalvas riņķo aizvien straujāk pāri ietvēm, kokiem, namu jumtiem, svētku lampiņām, līdz visa pilsēta kļūst skaista – daba ir apstājusies, vējš apklusis, viss stāv balts un trausls un sevī pašā starojošs. Ļaudis nāk ārā no saviem namiem, interneta tiešsaistēm, “Zoom” sapulcēm, “Team” lekcijām. Ļaudis nāk skatīties pasauli – kā tā pratusi pārvarēt tumsu, kā tā izkļuvusi no melnā cauruma laukā.
Tik noturies, lūdzu, lūdzu, noturies – gaismas pusē, baltuma pusē, sirds pusē, saprāta pusē, Ziemassvētku pusē!
