1. maijā nācās izbraukt no Zemgales līdzenumiem un iebraukt Kurzemes pusē. Neviļus radās pārdomas par karogiem, darbu un to, kā tie viens otru papildina.
1. maijā nācās izbraukt no Zemgales līdzenumiem un iebraukt Kurzemes pusē. Neviļus radās pārdomas par karogiem, darbu un to, kā tie viens otru papildina.
Ja ņem vērā darba devēju un darba ņēmēju samēru, tad Darbaļaužu solidaritātes svētki ir svētki lielākajai daļai cilvēces. No šāda viedokļa tiem vajadzētu būt vienojošākiem nekā jebkuri citi svētki. Vēl vienojošāka varētu būt tikai mammu diena. Katram var nebūt darba, bet mammucis gan ir katram savs…
Maijs ir karogu mēnesis.
Vismasveidīgāk karogi sevi pieteica Līvbērzē. Abpus ceļa malām rindojās mājiņas un karogi. Mazliet plānāka karogu kārta bija vērojama Bērzē. Nevienu karogu nevarēja samanīt Strazdē, Pūrē. Toties tur tantiņas garāmbraucējiem piedāvāja marinētas sēnītes, pupiņas un iepriekšējā vasarā savāktās tējiņas. Dārzos, dupšus uz augšu saslējušas, rušinājās saimnieces. Bet – neviena karoga.
Vēlreiz ar svētku simbolu nācās sastapties pie Laucienes veco ļaužu pansionāta ēkas. Pašvaldības pārvaldīšanā esošā celtne Darbaļaužu solidaritātes dienā bez šā simbola tomēr nevar.
Un tad neviļus radās jautājums, vai karogu izkāršanas tradīcijā vislielāko lomu nespēlē policistu reidi. Kur policija ir modra, tur karogi plīvo, bet, kur tas nav tā ieviesies, cilvēki strādā tāpat – bez karoga. Kā ir labāk – ar vai bez? Nu, protams, – ar. Vienotība var būt tiklab karogā, kā darbā. Bet karogs ir pamanāmāks. Tas ir vienojošs elements kā aplupušai būdiņai, tā celtnei ar maziem lodziņiem un augstu žogu.
