Arvien vairāk un uzstājīgāk plašsaziņas līdzekļos un sociālās komunikācijas vietnēs parādās tēmturis “Barikādēm 30”. Skolā, kurā es strādāju, līdz šim gadam bija labi iesakņojusies tradīcija 20. janvārī pulksten 8 visiem sanākt kopā ārā, iekurt ugunskuru, dzert tēju, dziedāt dziesmas un pārrunāt barikāžu laika notikumus. Vai uzturēt tradīcijas pēctecību ir aktuāli laikā, kad globālā pandēmija ir pārņēmusi visu pasauli? Laikā, kad ne tikai Latvijas, bet visas pasaules līderi izmisīgi aicina mūs palikt mājās, jo tā mēs varam glābt dzīvības. Un tomēr “Barikādēm – 30”. Mūsu barikādēm. Tā ir vēl dzīvā vēsture, ko piedzīvoja mūsu vecāki un vecvecāki. Kamēr viņi ir mūsu vidū, mums ir iespēja noskaidrot un sākt pārstāstīt viņu stāstu nākamajām paaudzēm. Es jautāju skolas jauniešiem, vai viņi gribētu piedalīties barikāžu stāstniecības projektā. Skolas burvība ir tajā apstāklī, ka vienmēr atrodas dedzīgi jaunieši, kas gatavi atsaukties uz aicinājumu un atrast veidu, kā uzturēt tradīcijas spēkā. Es aizdomājos, kāpēc man pašai ir tik svarīgi izveidot kādu piemiņas notikumu barikādēm, un sapratu, ka tas ir mammas dēļ. Mana mammīte Margarita Lilienfelde ir medicīnas māsa. Būt par medmāsu ir viņas sirds aicinājums. Mammītei ir 77 gadi, un tikai pagājušajā rudenī viņa beidza aktīvās medicīnas māsas gaitas. Liktenīgajā 1991. gada 13. janvāra rītā viņa dzirdēja pa radio aicinājumu piedalīties barikādēs, atprasījās no darba un brauca. Kopā ar Saulkrastu slimnīcas kolēģiem viņa uzturējās Jaunielā, kā pati domā, toreiz tur bija kora “Tēvzeme” mēģinājumu telpas, kas uz barikāžu laiku iekārtotas par tādu kā mobilo medicīnas punktu. Turpat netālu, Doma baznīcā, bija iekārtots hospitālis. Uz maiņām pa dienu dežurēja dežūrdaļā, pa nakti gulēja uz matračiem. Drosme mijās ar bailēm un neziņu. Mājās atgriezās dienu pirms liktenīgajiem 20. janvāra notikumiem, kad notika apšaude Vecrīgā. Iepriekšējā vakarā bija sajūta, ka viss mierīgi, valsts neatkarība nosargāta, jābrauc atpakaļ mājās un jāturpina darbs. Bet izrādījās, ka brīvība maksāja arī cilvēku dzīvības.Nonākot saskarē ar barikāžu laika stāstiem medijos, ģimenē vai to dienu notikumiem pietuvinātos apstākļos salā, aukstumā, ugunskura dūmos un kopībā, varam labāk izjust, ko barikāžu notikums nozīmēja toreiz un saprast tā īpašo lomu Latvijas vēsturē un kultūrā.Mēs pulcējāmies pie skolas, ugunskuru iekūrām, distanci ievērojām. Un katrs izstāstījām savas ģimenes stāstu, to iemūžinot īsfilmā. Pēc gadiem 30 kādi citi jaunieši varbūt veidos savus stāstus par “Covid-19” laiku. Es ļoti gribētu, lai kāds atrastu mūsējo.
