Mājsēdei ir kāda būtiska blakne. Esot vairāk ar sevi, ir iespēja padomāt par iepriekšējiem laikiem konkrētajā brīdī, un šogad personīgi man izdevās asāk ieraudzīt pagātni, kā viss bija pirms trīsdesmit gadiem. Tātad janvāris, 1991. gads. Sniegs, diezgan auksts. 13. janvāra mītiņa laikā krastmalā starp daudzu mugurām mīņājos no vienas kājas uz otras, jo sala kāju pirkstgali. Kājās plāni rudens zābaciņi. Tajā dienā sniegs vēl nebija uzkritis, tas sabira vēlāk. Kas notiek, kā būs, nebija ne mazākās sapratnes, un nākamajās dienas ausis un acis bija režīmā, lai neko nepalaistu garām. Nemiers nedrīkstēja pārņemt svarīgāko – toreiz gaidīju dēlu un pie rokas trīsarpusgadīga meitiņa. Atceros Vecrīgu aizbarikādētu. Uz Doma laukumu varēja nokļūt pa šaurām betona bluķu ejām. Tas bija gājiens cauri vēsturiskam brīdim. Braucot pāri Daugavai pa Salu tiltu, ap televīzijas ēku virmoja ugunskuri un kūpošu smago automašīnu rindas.Tā nedēļa nebija mierīga. Gulēju pie neizslēgta radio, jo savējie uz barikādēm. Vai notiek kas nozīmīgs un izšķirošs, tajā laikā to tā nevarēja saprast. Katrs darīja to, kas jādara, rīkojās, kā lika sirds. Bija, kas saņēma rājienu par neierašanos darbā, jo kāds tur darbs – jābūt uz barikādēm. Savukārt cits izmantoja šo laiku savas saimniecības ēkas būvei, tā sakot, iztiks bez manis, nav ko līst uz nepatikšanu pusi. Katram savs darāmais un tagad atmiņas. Nākamajām paaudzēm varu teikt – tas ir piedzīvots un caurjusts. Bija tāds janvāris 1991. gadā.Šī gada kādā janvāra vakarā saņēmu zvanu no tēva otrās pakāpes brālēna, kurš mājsēdes laiku izmanto dzimtas koka veidošanas darbam. Bijām tikušies ļoti sen, apmēram pirms gadiem četrdesmit, kad vecvecāki svinēja Zelta kāzas. Saruna, drīzāk intervija, ilga vairāk nekā stundu, jo, lai savilktu dzimtas pavedienus, tas prasa ļoti skrupulozu darbu. Tas koks no tēva puses ir sakuplojis ļoti, ļoti – ja līdzībās, tad tāds kārtīgs dižkoks izveidojies. Skolas laikā, kad ar klasesbiedriem runājām par radu būšanām, lai saskaitītu savus brālēnus un māsīcas no tēva puses, nepietika ar abu roku pirkstiem. Tagad esam kur nu kurais. Vitrupe, Limbaži, Valmiera, Jēkabpils, Rīga, Parīze. Tās vietas Anglijā un Īrijā, par ko man minēja zvanītājs, es neatceros. Bet viņa stāsts par māsīcu tālumā, kas skaisti tamborējot un došoties uz Kubu, jo tā ir viņas sapņu zeme, un savukārt citu, kura, tikko pirms viņu telefonsarunas izslaukusi govis, došoties uz savu vagoniņu atpūsties, uzbūra man galvā ainu par to, cik dažādi vienā laikā mēs visi dzīvojam, pārdzīvojuši 1991. gada janvāri.
