Mēs katrs esam savā burbulī. Tādā gaisīgā, vijīgā, iekļaujošā un apvienoties spējīgā, bet vienmēr ar to trauslo robežu apkārt. Tā neļauj aizmirst, ka līdzās ir vēl daudz citādā un neizprastā, kas biedē un vienlaikus sargā. Lai mēs neuzsprāgtu un neizšķīstu apkārtējās informācijas visuma haosā.
Tāpēc es neloloju ilūzijas par sabiedrību kā kopumu, kur visi domā vienas domas un rīkojas saskanīgi. Krīžu laiki to parasti izgaismo jo skaidri: pēkšņi katram ir sava ideja par to, kas notiek un ko tagad darīt. Tāpēc pandēmijas sākumā es naski ķēros klāt sava informatīvā burbuļa higiēnai, īpaši no sociālajiem tīkliem stumjot ārā konspirāciju teoriju apņemtos. Nē, man nav bail no citādi domājošajiem! Viņi arī mani nedusmo un nekaitina. Vienkārši, gluži kā uzminot pūpēdim, no viņiem skaļi “dūmo” vienmēr, saskaroties ar viedokli, kam mani sekotāji nepiekrīt. Bet es savu burbuli gribu turēt skaidru. Lai šie “dūmo” kopā ar savējiem! To viņi, protams, arī dara, “aptaisot” citādi domājošos un mērķējot tieši. “Beidz izplatīt demagoģiju! Tu taču it kā esi kristiete,” komentējot manu vakcinācijas bildi, soctīklos nesen iedzēla laba paziņa. Vai ar to viņa bija cerējusi mani pārliecināt par savu? Vai viņai tas izdevās? Protams, nē! Arī es neceru izmainīt viņu. Tāpēc bloķēju savu sekotāju, nevis ļauju viņai “piedūmot” manu informatīvo telpu.
Tajā labāk iekļauju citus lielus burbuļus, kas modina līdzjūtību, vairo sirds siltumu un rūpes. Šie burbuļi gan ir ievainoti un daudzviet asiņo, tāpēc gribu kaut nedaudz apmīļot un turēt. Kaut ar mazu uz augšu paceltu īkšķīti, samīļotu sirsniņu vai tālākizplatīšanas klikšķi. Šajā burbulī ir mani kolēģi un līdzcilvēki tuvākajās kaimiņvalstīs. Tur vārda brīvību, alkas pēc taisnības un pārmaiņām vara apspiež tik ļoti, ka daudzi manējie nemitīgi ir kā uzvilktas stīgas. Kurā brīdī atnāks tev pakaļ? Atņems un sabojās darba tehniku? Piespriedīs paralizējošu sodu? Pielems diennaktis apcietinājumā necilvēcīgos apstākļos? Vai safabricēs tādu lietu, kas uz vairākiem gadiem aizmetīs tevi aiz restēm? Patlaban tur mēģina izturēt divas manas labas paziņas. Jekaterina jau kļuvusi par savas valsts vārda brīvības un pretošanās kustības simbolu. Savukārt Allas vīrs nemitīgi aicina visus sūtīt viņai uz cietumu vēstules. Pati Alla, lai nejuktu prātā, zīmē skaistus zīmējumus, ko viņas vīrs rāda mums pārējiem burbulī. Tas palīdz justies skaidram un dzīvam!
