Vai arī savā pilsētā jūties kā mājās?
Vai arī savā pilsētā jūties kā mājās? Tā “Ziņas” jautāja aprīlī, aicinot pilsētniekus ziedot mēbeles un sadzīves priekšmetus, kuru izvietošana ielās, apspēlējot mājas vidi pilsētvidē, rosinātu aizdomāties par to, kāpēc māju izjūta lielākoties nesniedzas viņpus dzīvokļa durvīm un vai tiešām tā ir. Īstenojums, saudzīgi izsakoties, izrādījās daudz pieticīgāks nekā iecere, taču arī ar Pilsētas svētkos izvietoto vides mākslas objektu skaitu jelgavnieku pilsētas – māju izjūtas “testēšanai” pietika. Protams, netrūka to, kas pret darbiem izturējās laipni – kā pret savas mājas interjera daļu. Bet netrūka arī kaklasaišu zagļu, spoguļu dauzītāju, krēslu lauzēju un citu, kam apdomāt savu rīcību liek nevis mākslas valoda, bet mammas paceltā balss (mājās) un policistu beziebildumu tonis (uz ielas).
Visu var skatīt arī no gaišās puses, un šeit vieta noteikti atradīsies saprātīgiem norādījumiem, ka tas taču nebija pārsteigums, ka varēja būt sliktāk, vienkārši nopietnāk bija jārūpējas par drošību. Un tā būs taisnība.
Bet ja aktieru priekšnesumu, kas 26. maija vakarā Hercoga Jēkaba laukumā aicināja pret mākslas darbiem izturēties kā pret savas mājas iekārtojumu, uztver kā četru dienu ielu iestudējuma sākumu, izrādes, kur viss – gan pozitīvais, gan negatīvais – pieder pie lietas, žanra apzīmējumu meklējot, bez “asa sižeta elementiem” neiztikt.
