Nav tiesa, ka cerība mirst pēdējā. Tā vispār nemirst. Tāpat kā muļķība un gudrība, vara un beztiesīgums, dāsnums un skaudība.
Nav tiesa, ka cerība mirst pēdējā. Tā vispār nemirst. Tāpat kā muļķība un gudrība, vara un beztiesīgums, dāsnums un skaudība.
Kad viens, kas līdz šim cerējis, nomirst, kāds cits jau ir izaudzis, lai turpinātu. Kad nomirst gudrais, viņš atstāj savu skolēnu. Kad šo pasauli atstāj mantrausis, kāds jau ir uz vakts. Kāds, kurš zina, kā mantu dalīt. Arī mantkārība ir nemirstīga.
Paaudžu pārmantojamība. No vecākiem iemācāmies, kā lūkoties vai arī nelūkoties uz šo pasauli, kā rīkoties vai arī no rīcības atturēties. Mazāk ģenētiski pārmantota, vairāk iemantota vērtību sistēma. Mēdz būt arī otrādi, un tas vieš jaunu cerību.
Nāk prātā kāds puisis, kurš, runājot par savu ģimeni, teica: “Tu zini, es neesmu no šā bara.”
Svešinieks ģimenē, kurš neprotestēja skaļi. Viņš dzīvoja savu dzīvi, kuru daudzi nesaprata. Viņš gribēja mīlēt pasauli, bet viņam teica, ka jāpelna nauda, ka jādomā par dzīvi racionālāk, ka viņš neprot iekārtoties.
Puikam bija gadu trīspadsmit, kad pēc maldīšanās skaistā Kurzemes mežā viņš rezumēja vasaras labāko notikumu – apmaldīšanos skaistumā. Interesantākais, ka šajā vecumā viņš jau bija redzējis Itāliju.
Varētu šķist dīvaini, ka tīņa acīs Itālijas brauciens salīdzinājumā ar jautro maldīšanos brīvajos un nesamākslotajos kokos ir zaudētājs.
Bet, ja runājam par cerību, – kamēr vien Latvijā dzims bērni, kas redzēs pasauli “melleņu acīm”, nemirs cerība. Arī cerība, ka viņi – īpaši redzīgie – netiks iznīcināti citu spēku kultā.
