1936. gadā Dobelē notika lielās mazpulku nometnes, kurās piedalījos arī es, un man, desmit gadus vecai meitenei, bija tas gods pasniegt Kārlim Ulmanim ziedus.
1936. gadā Dobelē notika lielās mazpulku nometnes, kurās piedalījos arī es, un man, desmit gadus vecai meitenei, bija tas gods pasniegt Kārlim Ulmanim ziedus no Jelgavas apriņķa Tērvetes pagasta A. Brigaderes pamatskolas 915. mazpulka. Biju tā uztraukusies, ka aizmirsu aiztaisīt kurpītēm siksniņas. Kurpītes bija jaunas un nedaudz spieda. Visu mūžu to atceros. Domāju, ne tikai man, bet visiem skolas bērniem prezidents bija liela autoritāte. Nekad skolā nedzirdēju nievājošus vārdus par prezidentu, bija bijība un cieņa, kuru nevienā mācību stundā speciāli nemācīja, tas bija pats par sevi saprotams.
1938. gadā manam tēvam par labu saimniekošanu un pagasta vadīšanu prezidents Kārlis Ulmanis dāvināja skaistu māju – tagadējās Dobeles rajona Auru pagasta «Puntes». Toreiz tās ietilpa Jelgavas apriņķa Tērvetes pagastā. Tur esmu dzimusi un augusi līdz 15 gadu vecumam, tad nāca 1941. gada 14. jūnijs…
Lauksaimniecības kameras un ministrijas darbinieki atveda zelta atslēgas, šo māju uzcēla vienā gadā. Atceros, kā svieda šampanieša pudeli pāri jumtam. Bija priekšzīmīga saimniecība, ko brauca aplūkot ekskursanti. Maz vecākiem iznāca labi padzīvot, viņu sapņi un ieceres palika nepiepildīti. 14. jūnijs izārdīja visu – abu vecāku kauli ir izkaisīti Gulaga plašumos. Mēs ar brāli atgriezāmies.
1992. gadā mēs mājas un zemi atguvām. Mūsu ģimenei paša prezidenta dāvinātajā mājā vairāk nekā 20 gadu dzīvoja sovhoza direktors, ēku saņēmām ļoti labā stāvoklī, paldies viņam par to. Šodien tur dzīvo un saimnieko brāļameitas ģimene. Ar lielu cieņu pieminam Kārli Ulmani par šo brīnišķo dāvanu. Varbūt šajā laikā arī kāds bagāts cilvēks varētu uzdāvināt labam zemniekam ko līdzīgu. Šī dāvana paliek nākamajām paaudzēm. Tagad informācijas līdzekļi strīdas, vai Kārlis Ulmanis bija labs vai slikts. Domāju, ka komentāri ir lieki, jo toreiz ekonomikas ziņā bijām trešā valsts Eiropā. Mēs – aculiecinieki – vēl esam dzīvi, nevajag fantazēt, tikai loģiski domāt. Cik skaistas bija latviešu sētas, sakopti ceļi, ceļa malas, birzis, alejas – vēl jau atliekas redzamas. Trimdā viņa vārdu pieminējām ar lielu bijību, cieņu, mīlestību. Klusi dziedājām:
«Sveiks, tautas vadon,
sveiks saulainais maijs,
Tu tautisko ilgu
piepildītājs.»
Ļoti gaidu, kad Kārlim Ulmanim uzcels pieminekli, kur varēsim nolikt ziedus.
Es domāju, ka nevajag rakties svešā zemē, svešās kapsētās un meklēt neatrodamo. Šeit cilvēkiem grūti to saprast, bet mēs pieredzējām, kā tur apglabāja (aprokot un arī neaprokot) mirušos. Tas jau ir cits stāsts. Lai atdusas arī prezidenta mirstīgās atliekas kopā ar viņa līdzgaitniekiem tur, kur liktenis ir lēmis.
