Tauta vienmēr izrādījusi interesi un cieņu pret lielām personībām, sevišķi tādām, kurām bijusi izšķirīga loma tās likteņos.
Tauta vienmēr izrādījusi interesi un cieņu pret lielām personībām, sevišķi tādām, kurām bijusi izšķirīga loma tās likteņos. Viens no patiesi izciliem cilvēkiem, kas savu misiju saskatīja tautas ilgu un centienu piepildīšanas veicināšanā, ir zemgalietis Jānis Čakste. Viņš visu mūžu bijis apdomīgs politiķis. Jau 20. gadsimta sākumā Jānis Čakste kļūst par vienu no pazīstamākajiem Kurzemes, it sevišķi tās centra Jelgavas un apkārtējo apriņķu, latviešu inteliģences līderiem.
Jelgavnieki ir bezgala lepni, ka viņš ilgus gadus darbojies Jelgavā, reizē ar Jelgavas Latviešu biedrību audzis, kopā ar to realizējis daudzas idejas latviešu nacionālās pašapziņas izaugsmē. Viņa darbība tālu pārsniegusi vienas pilsētas mērogus. Jānis Čakste Jelgavu un Jelgavas Latviešu biedrību vienmēr pieminējis ar dziļu cieņu – kā savas sabiedriski politiskās darbības skolu un arēnu daudzu ideju dzīvotspējas pārbaudē.
Piemineklis trīs gadus pēc nāves
Kāpēc piemineklis pacēlās Jelgavā un tapa tik īsā laikā – jau trīs gadus pēc prezidenta nāves? Neanalizējot politisko situāciju valstī pēc Jāņa Čakstes nāves un Kārļa Ulmaņa, iespējams, subjektīvo lomu notikumu virzībā un attīstībā, apmierināšos ar Jelgavas sabiedriskās uztveres atspoguļojumu.
Varbūt tāpēc, ka visi, kas pazina un novērtēja Jāņa Čakstes veikumu Latvijas valsts labā, redzēja, ka viņš, būdams jaunās valsts pirmā persona, nezaudēja nekā no savas cilvēciskās būtības un sakarus ar Jelgavu. 30 gadi Jāņa Čakstes dzīvē saistīti ar Kurzemes guberņas galvaspilsētu Jelgavu un 52 gadi – ar Auču mājām Lielupes krastā (agrāk Emburgas, tagad Salgales pagastā). Likteņa labvēlība Jāni Čaksti pavadīja visu mūžu. Viņam nekad nevajadzēja ciest trūkumu, viņš ieguva labu izglītību, un viņam bija iespēja jau jaunībā pārņemt tautas atmodas labākās tradīcijas.
Jānis Čakste kā jauns latviešu lauku zēns ieradās Jelgavā apgūt zināšanas. Viņš bija turīga un raksturā neatkarīga Sesavas zemnieka dēls, un tēvs neliedza līdzekļus dēla skološanai. Kā Jelgavas guberņas ģimnāzijas (bijusī “Academia Petrina”) audzēknis, viens no literāro vakaru dalībniekiem Jānis Čakste agri izvēlējās latviešu tautas aizstāvības ideju. Jau ģimnāzista gados samērā naidīgs pret priviliģēto Baltijas vācu muižnieku kārtu Jānis Čakste devās studēt nevis uz vācisko Tērbatu (tagad Tartu), bet Maskavu. Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē viņš klausījās izcilus krievu jurisprudences profesorus, varēja būt līdzās Krišjānim Valdemāram, kas bija Jāņa Čakstes ideāls.
Kā diplomēts jurists beidzis Maskavas Universitāti, viņš 1886. gadā atgriezās Jelgavā. Izmantojot studiju gados Maskavā gūto pieredzi tā dēvēto latviešu vakarus rīkošanā, Jānis Čakste enerģijas pilns centās šo garīgo rosību uzjundīt arī Jelgavā. Viņš kļuva par iecienītu advokātu. Bet jau gadu pēc atgriešanās no studijām 28 gadus jauno, enerģisko Jāni Čaksti redzam Jelgavas Latviešu biedrības priekšgalā. Jāņa Čakstes ambīcijas bija lielas – viņš vēlējās padarīt Jelgavu par visas Kurzemes sabiedriskās kustības centru. Gan Jelgavas Latviešu biedrības tribīne, gan laikraksts “Tēvija”, kuras izdevējs un redaktors viņš bija, ideāli atbilda šim nolūkam. Jelgavas Latviešu biedrība, pateicoties Jānim Čakstem, kļuva sabiedriski ļoti rosīga. Viens no tās lielākajiem pasākumiem bija Brīvlaišanas svētku rīkošana, kad notika koru koncerti un teātra izrādes. Izcili izvērtās IV Vispārējie latviešu dziesmu un mūzikas svētki 1895. gadā, pieminot Kurzemes guberņas izveidošanas 100 gadus. Te saskatāms izcila politiska kompromisa piemērs – slavējot cara valdības veikumu, Jānis Čakste panāca, ka kopkoru izpildījumā tūlīt aiz Krievijas himnas skanēja arī “Dievs, svētī Latviju!”
Plašais Jāņa Čakstes sabiedriskais darbs atspoguļojās laikrakstā “Tēvija”, kurā skanēja stiprs un noteikts viedoklis par latviešu, īpaši latviešu zemnieku, beztiesisko stāvokli. Viņš rakstīja par dažādiem juridiskiem jautājumiem, kas ienesa vajadzīgo skaidrību tiesību jomā.
Visam iepriekšminētajam jāpievieno vēl viens apsvērums – Jelgavas Latviešu biedrība bija iecerējusi plaši atzīmēt savas pastāvēšanas 50. gadadienu, pieminekļa atklāšana šīs biedrības rosīgākajam un slavenākajam loceklim likās īsti piemērots pasākums. Lūk, tāpēc, Jelgavā izveidojās Jāņa Čakstes piemiņas fonds, kas, aktīvi darbojoties, savam izcilajam Zemgales dēlam Jelgavas klasiskās ģimnāzijas (“Academia Petrina”) laukumā 1930. gada 31. augustā atklāja pieminekli.
Atklāšanas svētki 1930. gada 31. augustā
Atklāšana plaši aprakstīta tā laika presē: “(..) pie pieminekļa bija novietojusies virsnieku, studentu biedrības “Austrums” un skautu goda sardze, tālāk skolu audzēkņi, organizācijas un Jelgavas garnizons. Ieradies Ministru prezidents Hugo Celmiņš, Saeimas prezidents Dr.Pauls Kalniņš, nelaiķa prezidenta ģimenes locekļi, armijas komandieris Mārtiņš Peniķis, mūsu sūtnis Čehoslovākijā Kārlis Ducmanis, Lietuvas sūtnis Latvijā Dailide, ģenerālis Kārlis Gopers.
Atbraucot Valsts prezidentam Albertam Kviesim, sākās J.Čakstes pieminekļa atklāšanas svinības. J.Čakstes fonda komitejas priekšsēdētājs Dr.Dāvids Bīskaps sniedza pārskatu par pieminekļa celšanas darbiem. Pieminekļa izveides komiteja dibināta 1927. gadā 15. martā, mēnesi pēc prezidenta nāves. Līdzekļu ziedošanā atsaucīgi bijuši visi Zemgales iedzīvotāji, Jelgavas pilsētas valde, dažādas organizācijas. Lielāko daļu līdzekļu, apmēram 12 000 latu, savāca no dažādām organizācijām un privātpersonām. Valdība piešķīrusi 3000 latu, Jelgavas pilsētas valde – 2000 un klasiskā ģimnāzija – 1000 latu. Amerikas latvieši atsūtīja pieminekļa izveidei 700 latu. Viss piemineklis izmaksāja apmēram 18 000 latu, un to veidojis Kārlis Jansons bronzā. Beidzis pārskatu, Dr.Dāvids Bīskaps lūdza Valsts prezidentu Albertu Kviesi atklāt pieminekli.
Prezidents teica: “Latvijas valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes vārds saistīts ar visas latvju tautas vēsturi, kā sabiedrisks darbinieks viņš piederēja Zemgalei, bet kā valstsvīrs – visai latviešu tautai. 13 gadu viņš bija Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, un viņa vadībā biedrība piedzīvoja ziedu laikus. Jānis Čakste laikrakstā “Tēvija” slejās kā redaktors pauda tautas centienus un cīnījās pret muižnieku privilēģijām.
Kad latvieši varēja sūtīt savu pārstāvi uz pirmo Krievijas Valsts domi, no Zemgales ievēlēja Jāni Čaksti. Pirmā pasaules kara laikā Čakste darbojās bēgļu apgādāšanas komitejā, kas uzskatāma par Latvijas priekšparlamentu. Nodibinoties Tautas padomei, viņš uzņēmās priekšsēdētāja amatu un līdz mūža beigām bija valsts Pirmais pilsonis.
Uzskatot šodien šo stalto Jāņa Čakstes tēlu, liekas, ka viņš ir augšāmcēlies un runā ar dziedātājiem un jaunatni, uzmundrinot tos censties un mācīties. Ja zemgalieši staigās Jāņa Čakstes pēdās, tad sasniegs labklājību un Dieva svētību.”
Pieminekli iesvētīja Latvijas Universitātes teoloģijas profesors Valdemārs Maldonis, prāvests Jānis Reinhards, virsmācītājs Jēkabs Ķullītis.
Saeimas prezidents Dr.Pauls Kalniņš teica, ka “Jānim Čakstem likumība un tautas mīlestība nav bijušas tukšas skaņas. Viņa likumības cieņa izpaudās aicinājumā: “Turiet svētu likumu, ko devusi tauta šai zemei, uz kuras mēs stāvam””.
Ministru prezidents Hugo Celmiņš valdības vārdā zemgaliešiem pateicās par staltā pieminekļa uzcelšanu. Advokāts Strausmanis nolika vainagu studentu biedrības “Austrums” vārdā.
Pēc pirmā Valsts prezidenta pieminekļa atklāšanas svētku viesi devās kopīgā gājienā uz Jelgavas Latviešu biedrības namu, kur notika biedrības 50 gadu jubilejas svinības.
Ne tikai tā laika prese, bet arī citi ir aprakstījuši Jāņa Čakstes pieminekļa atklāšanu. Kārlis Skalbe “Mazajās piezīmēs” rakstīja: “Pieminekļa atklāšana mūsu pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem norisinās ar lielu svinību un pacilātību. Ap lielā tautas darbinieka tēlu, kas brīvā pozā, it kā sperdams soli uz priekšu, ar likumu vīstokli rokā paceļas skatītāju priekšā, no jauna it kā sadrūzmējas tautas likteņi, grūtās bēgļu gaitas, neatkarības cīņas un atsvabināšanās gaviles. Vienkārši un sirsnīgi runā Valsts prezidents A.Kviesis. “Jo tālāk laikos ieiet mūsu tautas darbinieki, jo lielāki viņi izaug mūsu acu priekšā,” sacīja ģimnāzijas direktors Jānis Lapiņš. “Gadi auž ap viņiem leģendas, un viņi paceļas ideālā spožumā.” Tēlnieka Kārļa Jansona piemineklis, labi portretēts un arī tautai saprotams, kas pulcējās ap to līdz vēlam vakaram. Zemgales svētku dienās notika II Zemgales dziesmu svētki, kurus sauca arī par Jelgavas Latviešu biedrības 50 gadu jubilejas dziesmu svētkiem. Pasākums notika 30. augusta tautas svētku vietā agrākajā biedrības dārzā, kuru no jauna biedrība bija ieguvusi 1929. gada 19. septembrī. Dziesmu svētkos piedalījās 39 kori ar 1500 dziedātājiem. Virsdiriģents bija Nacionālās operas diriģents Teodors Reiters. Svētkus atklāja Alberts Kviesis. No oriģinālkompozīcijām plašāko ievērību izpelnījās Jāzepa Vītola “Saules svētki”, Kārļa Kažociņa “Kā gulbji” un Emīla Dārziņa “Lauztās priedes”. Virsdiriģents Teodors Reiters visu programmu bija iestudējis ar lielu rūpību un lietišķumu, tāpēc arī dziesmu atskaņojumi skanēja viegli un izteiksmīgi. Koncerta noslēgumā koris nodziedāja A.Kalniņa dziesmu “Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē”, kuru vēlreiz atkārtojot, publika piecēlās kājās. Šīs plašās svinības Jelgavā izdevās spoži, un klausītāji bija sajūsmā.”
Zīmīgais četrpadsmitais datums
Nostāvējis neskarts 1940. gada padomju un vācu okupācijas laikus, 1944. gada vasaras kara liesmās, kad tika sagrauta Pētera akadēmijas ēka, cieta arī piemineklis. Taču būtu naivi iedomāties, ka okupācijas vara, kuras pamatmērķis bija iznīcināt jebkādas atmiņas par 20 neatkarības gadiem, atļaus pieminekli neatkarīgās valsts prezidentam. 50. gadu sākumā, pamatojoties uz Latvijas PSR MP 1949. gada 17. maija rīkojumu, piemineklis tika demontēts.
Pēc 54 gadiem Jānis Čakste atkal atgriezies Jelgavā. 2003. gada14. novembrī viņam atklāja pieminekli, ko veidojusi tēlniece Arta Dumpe. 14. novembris nav izvēlēts nejauši: 1922. gada 14. novembrī Latvijas pirmā Saeima Jāni Čaksti kā vienīgo kandidātu ievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu. Ir vēl citas sakarības, jo 14. datums J.Čakstes dzīvē bija liktenīgs, – viņš dzimis 14. septembrī, 1919. gada14. novembrī viņu iecēla par Latvijas Universitātes profesoru, un 1927. gada 14. martā viņš aizgāja mūžībā. Jelgavnieki var būt lepni, ka zemgalietis Jānis Čakste ir stāvējis pie Latvijas valsts šūpuļa. Ne velti tā laika paaudze Jelgavu dēvēja par Jāņa Čakstes pilsētu.
Piemineklī iekaltie vārdi “Latvijas valsts ir izaugusi no latviešu tautas vienprātības, tā ir palikusi stipra caur latviešu tautas vienprātību un plauks un zels tālāk” lai paliek par vadmotīvu ne tikai mūsu paaudzei.
