Saeima atkal sāks iešūpoties, jo beidzies tās vasaras atvaļinājuma laiks. Dabiski, ka priekšvēlēšanu gaisotnē politiķi nevaļojās rokas klēpī salikuši un izmantoja katru iespēju, lai atgādinātu par sevi.
Saeima atkal sāks iešūpoties, jo beidzies tās vasaras atvaļinājuma laiks. Dabiski, ka priekšvēlēšanu gaisotnē politiķi nevaļojās rokas klēpī salikuši un izmantoja katru iespēju, lai atgādinātu par sevi. Jo tuvāk vēlēšanām, jo vairāk reklāmas un dīvainu, brīžiem pagalam neizprotamu notikumu, bet īstie, baiso «kompramatu» vircas spaiņi laikam vēl pietaupīti pēdējām divām priekšvēlēšanu nedēļām.
Šķēle kā Godzilla
Politiķis var būt nezin cik godīgs, gudrs un labs, bet, ja sēdēs savā pažobelē un klusi filozofēs, 7. Saeimā netiks. To saprot katrs, un kāda nu kuram tā rocība, cenšas parādīties tautai. Visi Rīgas afišu stabi aplīmēti ar oranžiem Tautas partijas plakātiem, kas izskatās pagalam komiski līdera Andra Šķēles portretam, aplīmētam ap apaļo stabu ir milzīgs deguns, bet galvā kronis, vai citā staba konfigurācijas gadījumā tāda kā vjetnamiešu cepurīte. Pie Rīgas centrālās stacijas nu līdz oktobrim vīdēs Šķēles portrets 18 reiz 12 metru apmēros. Tā kā Rīgā tiek demonstrēts Holivudas grāvējs «Godzilla», kam arī ir milzu apmēra reklāmas plakāti, pa preses slejām ir klejojuši visdažādākie joki un paralēles starp Šķēli un Godzillu. Kautrīgi jābilst, ka šo joku idejas autors ir šo rindu rakstītājs.
Kamēr prese joko, citi iespējams, ne puišeļi, aplīmējuši Tautas partijas reklāmplakātus ar visai parupjām uzlīmītēm, par ko ieinteresējušās pat tiesībsargājošās struktūras. Bet jaunākais «modes kliedziens» uz plakātiem tiek zīmēti falliskie simboli tādi paši, kādi vērojami uz sienām Jelgavas publiskajās labierīcībās. Nu nevar jau visi bezgalīgi mīlēt Šķēli daži, kā vērojams, viņu nemīl pat ļoti.
TP reklāmas teksti ir dīvaini tie apgalvo, ka tā nav politiskā reklāma, lai gan kas gan cits tā ir? Tajos sacīts, ka nebūs tukšu solījumu, bet to var saprast arī tā, ka TP nespēj izdomāt, ko solīt, vai tai nav, ko solīt.
Sociologu reitingi joprojām rāda, ka TP ir vispopulārākā, taču no politikas tāpat kā no bitēm nekad neko nevar zināt vēl brēka būs liela un par Šķēli viņa konkurentiem vēl šis tas ir sakāms.
Referendums kā kampaņa
Visveiksmīgāk Saeimas brīvlaika mēnesi ir izmantojusi partija «TB»/LNNK, saceļot milzu brēku ar parakstu vākšanas kampaņu referenduma rīkošanai, lai netiktu grozīts Pilsonības likums. Protams, augusi ir arī šis partijas popularitāte. Ar referenduma rīkošanu «tēvzemieši» nu ir atguvuši tos atkritušos atbalstītājus, kas bija novērsušies no viņiem tolaik, kad «TB»/LNNK slēdza dažādus līkopus, lai paliktu pie varas. «TB»/LNNK savus koalīcijas partnerus veikli piemānīja, sajutuši, ka viņu palikšanu valdībā nekas vairs neapdraud, viņi uzsāka veco dziesmu un kompromisus aizmirsa.
Pilsonības likuma grozījumi ir tikuši iztēloti kā milzīgas briesmas Latvijai, bezmaz vai plats solis uz latviešu valodas un tautas izmiršanu. «Latvieti, nepadodies!», «Es to atbalstu!» šādi un vēl kvēlāki saukļi ir varen iespaidīgi nu gluži kā «Omo» vai «Dosjas» reklāma. Un, ja vēl arī Imants Ziedonis un Māra Zālīte un vēl kādi desmit populāri cilvēki apgalvo, ka atbalsta referendumu Nav brīnums, ka 170 tūkstoši cilvēku ir noticējuši šai propagandai un steigušies parakstīties.
Gadījumā, ja «tēvzemieši» svinēs uzvaru arī referendumā (kam gan negribas ticēt), un Pilsonības likuma grozījumi patiesi tiks apturēti, ieguvumu un zaudējumu bilance būs šāda:
Ieguvumos nosacīti var rakstīt, ka tiem nepilsoņu bērniem, kas dzimuši kopš 1991. gada, pilsonība netiks dota tāpat vien, bet būs jāapliecina arī savas latviešu valodas zināšanas. Šādu bērnu pašlaik ir 18 tūkstoši, un pašlaik viņiem ir ne vairāk kā septiņi ga-di. Ja jau tik ļoti baidāmies, tik ļoti neticam tam, ka valodas, izglītības, profesiju likumi nespēs nodrošināt to, ka pēc desmit gadiem šie bērni, kļūstot par pilsoņiem nepratīs latviešu valodu Labi, pieņemsim, ka pilsonības nedošana viņiem būs ieguvums Latvijai.
Zaudējumos, pirmkārt, jāraksta nauda: no nodokļu maksātāju (visu mūsu) naudas referenduma rīkošanai būs iztērēti 400 tūkstoši latu (tas jau ir nenovēr-šami). Otrkārt, un galvenokārt, tiks bremzēta, pat uz vairākiem gadiem vai pavisam izbeigta Latvijas integrācija Eiropas Savienībā. Eiropa un ASV uz mums skatīsies kā uz dīvaiņiem, kā uz nestabilu mazu valstiņu, kurā jebkurā brīdī var uzliesmot etniski konflikti, ja jau šeit dzīvo tik ļoti nacionālistiski noskaņoti cilvēku, kuri pat niecīgam skaitam mazu bērnu liedz pilsonību. Rietumnieki problēmas tver globāli, un viņus neinteresē mūsu gaudas par drūmajiem nodarījumiem vēsturē viņi skatās nākotnē un grib, lai tā būtu saticīga un ekonomiski rosīga.
Noraidot Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) rekomendācijas, mēs būsim pateikuši skaidru «Nē!» Eiropas Savienībai. Skaisti un lepni kā norvēģi. Nelaime tikai tā, ka atšķirībā no norvēģiem mēs uz kartes atrodamies nedaudz citā vietā, un mums ir tikai divas izvēles iespējas Eiropas Savienība vai Krievu lācis.
Cietumnieki kā tradīcija
Politiķi savos cīniņos reizumis mēdz būt nežēlīgi līdz pat tādai robežai, ka cenšas panākt savu konkurentu nepielaišanu pie vēlēšanām vispār. Dažs atkal palicis aiz kandidātu borta pats savas muļķības pēc piemēram, Ždanoka, Fjodorova un Dīmanis. Viņus neviens neraustīja aiz mēles paust, ka viņi sadarbojušies ar kompartiju arī pēc 1991. gada 20. janvāra. Būtu klusējuši, varētu kandidēt, jo, lai gan visi zina, kas viņi par putniem, juridiski nav pierādāms viņu sadarbības fakts. Bet tā kā viņi paši atzinās, laikam gribot paņirgāties par šķidrajiem Latvijas likumiem, Centrālā vēlēšanu komisija viņus izmeta no kandidātu sarakstiem.
Konkurējoši politiski spēki varen cenšas saplosīt sociāldemokrātu līdera Jāņa Ādamsona reputāciju viņam, acīmredzot, nāksies tiesāties, lai pierādītu, ka nav bijis tāds, kas nevar kandidēt. Vēlēšanu likums ir tā uzrakstīts, ka Ādamsona gadījumā paredzami interesanti juridiski strīdi. Kas bija Ādamsons, visiem tāpat labi zināms viņš dienēja robežsardzē, kas formāli bija VDK apakštruktūra. Pēc goda un taisnības Ādamsonam nevajadzētu par to uzbrukt, jo tikpat labi padomju vara varēja VDK pakļautībā turēt arī ugunsdzēsējus, kaskadierus vai slaucējas.
No trases noņemts arī Armands Stendzenieks uzņēmējs, kam izdevies ar «Ventspils naftas» garantijām dabūt no «Bankas Baltija» 18 miljonus dolāru. Viņš atkal arestēts. Šī lieta ir visai mīklaina, jo, iespējams, Ģenerālprokuratūra kaut ko skaļi nesaka. Vismaz, spriežot pēc tā, kā pro-kurori pamatojuši gan viņa apsūdzību, gan drošības līdzekļa apcietinājuma vajadzību, iznāk, ka Stendzeniekam nevajadzētu būt aiz restēm. Maz kurš ņēmis kredītus un nav laikā atdevis ja katru tādu liktu cietumā, būtu jābūvē jauns milzu cietums olimpiskā stadiona izmēros. Lai izpelnītos godu tikt ieliktam aiz restēm uzņēmējam jāveic kas vairāk jānovilto kādi dokumenti, jāizvairās no nodokļu maksāšanas, jāsagroza grāmatvedības dati. Vismaz pagaidām nav dzirdēts, ka notariāli apstiprinātā garantija, uz kuras ir atbildīgas VN amatpersonas Ševcova paraksts, būtu viltota. Gan jau nākotne un tiesa rādīs, kā ir patiesībā ar Stendzenieku.
Starp izlaišanu no cietuma un jaunu ietupināšanu viņš bija paguvis tapt par politisku figūru un jau uzsākt vērienīgu kampaņu. Nu latvju valstī var droši runāt par savdabīgu tradīciju katrai Saeimai pa cietumniekam. 5. Saeima Rubiks, 6. Saeima Krisbergs, 7. Saeima Stendzenieks.
Aktieris kā izkārtne
Pārējās partijas pēdējā mēnesī daudz braukājušas pa pilsētām un laukiem, tiekoties ar vēlētājiem. Dažviet dabūjušas arī pelnītus «piparus». Tagad tiek filmēti pēdējie TV reklāmas klipi, un partiju birojos tiek «vārīts klīsteris», drukāti plakāti, skrejlapas un bukleti. Tāpat kā «TB»/LNNK katra partija savā atbalstītāju pulkā vai kandidātu sarakstā ir centusies ievilināt pēc iespējas vairāk pazīstamu, populāru cilvēku: «Latvijas ceļu» atbalsta Kārlis Sebris, Latvijas Zemnieku savienību Eduards Pāvuls, pat Armanda Stendzenieka Nacionālajā Progresa partijā ir Viktors Lapčenoks un Ojārs Grīnbergs.
Nu visi ir sapratuši, ka uztaisīt politisko kapitālu nozīmē ieguldīt naudu un izdomu sak, gan jau tikuši pie varas ruļļiem visu atpelnīsim. Vēl ir palicis, ko dalīt deviņu lielu uzņēmumu privatizācija ir ieklemmējusies dēļ aizkulišu grupējumu cīņām, bet politiķi, no kuriem atkarīgi lēmumi, lāgā nav varējuši izšķirties, kuram pārdoties. Divos smagos gadījumos «Latvijas kuģniecības» un «Latvenergo» privatizācijā nesen svaru kausi tomēr ir nosvērušies par labu kādai no karojošajām pusēm «Latvijas kuģniecībā», acīmredzot, privatizācijai tiks pielaisti divi, nevis četri pretendenti, «Latvenergo» viss rāda, ka pārsvaru gūst tā saucamais «sadalītais» privatizācijas variants.
Bet ne jau tas vien interesē pelēkos kardinālus, kas stāv aiz katras partijas viņiem vajag uzvaras «konkursos» par labākām biznesa izvēršanas vietām, vajag savam grupējumam izdevīgus likumus, lēmumus, nodokļu atlaides. Visai ciniski.
Tas gan nenozīmē, ka nevajadzētu iet vēlēt. Izvēle starp partijām šoreiz ir reti grūta katrai ir kāda sava uts.
Jāmeklē, kuru partiju programmās saskatāms atspulgs arī jūsu uzskatiem, kurās vairāk domāts par jums interesējošām tēmām, jāmeklē, kuras partijas sarakstā ir vairāk darbaspējīgu cilvēku, kas nekrāks plenārsēžu laikā un nerunās no tribīnes sķidras blēņas. Būs jau labi!
