Staļģenieks Normunds Freimanis (38) svētdien Rīgā skries savu otro maratonu. Līdzi šoreiz jutīs kolēģi, jo ģimene – Ilona (39), Artūrs (15) un Agnis (9) Freimaņi – tajā laikā būs aizņemti sporta deju sacensībās Jelgavā.
Ar Freimaņu ģimeni no Staļģenes par visiem pieņemamu tikšanās laiku cenšamies vienoties vairākkārt. Mums tiek piedāvāti darbadienu vakari pēc pulksten deviņiem vai arī kāds agrs brīvdienas rīts, jo tikai tad visi esot mājās. Ilona atzīst, ka kopīga vakariņošana pie skaisti klāta galda šajā mājā gadās reti. Darbadienās līdz vēlam vakaram visi aizņemti darbos, mācībās un treniņos, bet brīvdienas tiek pavadītas sacensībās.Pirms dažiem gadiem, kad «Ziņas» pirmoreiz viesojās pie Freimaņiem, galvenais iemesls bija Artūra panākumi sporta dejās. Tagad puisis kāpis vēl augstāk. Viņš nupat atkal kļuvis par Latvijas čempionu un ar lieliskiem panākumiem – izcīnot desmito vietu desmitdeju sacensībās un divpadsmito Latīņamerikas dejās – piedalījies pasaules čempionātos. Pa šo laiku ģimenes ikdiena kļuvusi vēl spraigāka. Tagad no Staļģenes uz Rīgu tālo ceļu ik dienas mēro gan Normunds, kurš tur strādā autodaļu tirdzniecības uzņēmumā, gan Artūrs. Pusdienlaika starpbrīdī aizskrējis nopirkt biļeti, pēc stundām Spīdolas ģimnāzijā puisis ķer galvaspilsētas mikriņu, lai dotos uz treniņu. Ar šo sezonu viņš izrāvies no mammas azotes un pirmo gadu vairs nedejo viņas vadītajā klubā «Lielupe», bet gan Rīgas «Dzintarā». No jauna jāizcīna sava vietaTagad Artūrs startē «Juniori II» vecuma grupā, kur «pirmie brauc uz pasauli un cīnās nenormāli», tāpēc mamma sapratusi, ka jāmeklē cits klubs: «Trenējoties te, Staļģenē, viņš labākajā gadījumā būs finālā, bet ne pirmais, otrais, jo vajadzīga arī stipra kluba aizmugure. Viņam bija ļoti grūti. Te bija līderis, viss skaidrs, bet tur – jauna partnere un jāizcīna sava vieta.» Taču lēmums esot pareizs, jo rezultāti strauji uzlabojušies un puisis apņēmīgs jauniem panākumiem. Arī sarunas dienā Artūrs, pretēji plānotajam, tomēr ir Rīgā, jo svētdien būs sacensības, tāpēc treniņu izlaist nevar. Nabas saites pārraušana bijusi sāpīga abiem, arī Ilonai kā mammai, kurai grūti nācies atdot dēla trenēšanu citās rokās. Vēlāk viņa stāsta, ka pati bijusi «direktores un fizkultūras skolotāja meitiņa» Jēkabnieku skolā Zaļenieku pagastā un tāpēc zina, ka bērnam tik tuva būšana līdzās vecākiem netīk. Savu kausu kolekciju pāris gados papildinājis arī Agnis, kurš iet brāļa pēdās un dejo «Lielupē». Viņa lielākais panākums ir uzvaras divos Latvijas kausa izcīņas posmos. Mūsu sarunas laikā labu brīdi trinies blakus mammai, Agnis ieskrien otrā istabā, un pēc brīža tur sāk skanēt dīvaina rīboņa. Izrādās, tā ir mūzika uz paša nopelnītajām trofejām, kuras ļoti gribas parādīt ciemiņiem.Uzdevums izturēt līdz galamMājās nav arī tēta Normunda, kurš izmanto katru brīvo brīdi, lai apstādītu lielo kartupeļu lauku. Tos audzē vecākiem piederošajā zemē, un tas kalpo vienlaikus kā hobijs un papildu ienākums ģimenei. Mums šoreiz interesē arī viņa stāsts, jo Normunds piedalīsies Rīgas maratonā. Būdams aktīvs garo distanču skrējējs un savulaik Latvijas čempions militārajā daudzcīņā, viņš 42 kilometru distanci skrējis tikai vienreiz – pirms sešiem gadiem Rīgas maratonā. «Pēc pirmās reizes sev zvērēju, ka nekad mūžā maratonu vairs neskriešu, jo tas ir fantastiski smagi,» saka Normunds, kad viņu sazvanām treniņa laikā skrienam pa Staļģenes apkārtni pāris dienu pirms starta. Taču dzīvē vajagot jaunus izaicinājumus, tāpēc izvirzījis sev jaunu mērķi atkal doties nežēlīgajā distancē un izturēt līdz finišam. Būdams labā fiziskā formā, šim maratonam nopietni sācis trenēties pirms diviem mēnešiem un dienā skrienot vismaz 15 kilometru. Darot to pēc izjūtām, bez sīka treniņu plāna, un arī ēdot visu, ko gribas, lai gan Ilona stāsta, ka īpaši pēdējās nedēļās pirms starta ģimenē tiek domāts par skrējēja organismam piemērotāko pārtiku. Īkšķus turēs no attālumaIlona teic, ka apbrīno vīra uzņēmību. Reizēm viņš trenējas Staļģenes apkārtnē, taču parasti skrienot pa Rīgas – Jūrmalas veloceliņu. To dara pirms darba, tāpēc ceļas ļoti agri un pārdzīvo, ja kādu iemeslu dēļ treniņš nesanāk. Svētdien Artūram jādejo Ilonas rīkotajā Aijas Rogas piemiņas kausā Jelgavā, un tas nozīmē, ka tuvāko uzmundrinātāju Rīgā, visticamāk, nebūs. «Es jau esmu pieradis, ka ģimene manos skriešanas pasākumos nepiedalās, jo viņiem parasti ir dejošana. Bet atbalstītāji man būs, viss darba kolektīvs solās nākt skatīties,» smej Normunds. Ilona ir ne vien bijusī dejotāja, bet arī kādreizējā Latvijas čempione garajās distancēs, un ar nākamo vīru iepazinusies sacensībās. Sportošanu pārtraukusi tikai pēc Artūra piedzimšanas, tāpēc jūtams, ka vīra aizraušanos viņa saprot ar sirdi un dvēseli. Taču līdzi just tiešām neiznākot bieži, jo sporta dejās sacensības ir gandrīz katru nedēļas nogali un dejām šajā mājā pakārtots teju viss. Prieks, ka atraduši mērķiProtams, Ilona ģimenē ir tā, kas puikas ar dejām aizrāvusi, un viņa pat nenoliedz, ka daļēji caur dēliem realizē pašas līdz galam nepiepildīto sapni. «Man būtu ļoti grūti pieņemt, ja kāds no viņiem nolemtu beigt,» viņa domīgi saka, kad jautāju, vai šādu iespēju ir pieļāvusi. Taču abi ļoti gribot dejot un pat smagākajos brīžos par pamešanu nerunā. Vai Normunds nav vēlējies, lai puikas izvēlas kādu smagāku sporta veidu, piemēram, vieglatlētiku? «Nē, man ir prieks, ka viņi kaut ko dara, nevis tikai sēž mājās,» viņš atbild, bet Ilona stāsta, ka sākumā nelielu nožēlu no vīra puses jutusi, taču, dēlu panākumiem augot, tā pilnībā zudusi, un tētis ir puišu lielākais atbalstītājs. Turklāt Artūrs nopietni skrējis, līdz piektajā klasē kļuvis skaidrs, ka abas nodarbes augstā līmenī savienot nevar.
