Dzejnieci Inesi Zanderi patīkami pārsteidz, ka viņas dzeju labprāt lasa arī zēni.
Smieklīgi, jautri, lipīgi. Interesanti. Ritmiski. Arī grūti, bagāti sarežģītiem vārdiem, kas liek domāt. Tā mazie lasītāji vērtē dzejnieces Ineses Zanderes darbus. Daudzi no tiem kopš 2002. gada iekļauti Valsts kultūrkapitāla fonda un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra īstenotajā lasīšanas veicināšanas programmā «Bērnu žūrija». Šogad 3. un 4. klašu skolēni tajā iepazīst I.Zanderes «Princešu piedzīvojumus». Tie īpaši iedvesmojuši Jelgavas 4. vidusskolas jaunāko klašu skolēnus, kuriem šonedēļ bija iespēja tikties ar dzejnieci klātienē.Dzejoļus dzied un deklamē«Tā arī jālasa mani dzejoļi – ritmiski, muzikāli, kustoties un dejojot,» par 4. vidusskolas 4.a klases «Princešu piedzīvojumu» uzvedumu, kurā daži skolēni pat stāvēja uz galvas (attēlā pa labi), izteiksmīgi žestikulēja un deklamēja, gandarīta dzejniece. Ar Jelgavas 4. vidusskolu I.Zanderi saista vēl kāda netieša, bet cieša saikne. Viņa ir tekstu autore vairākām dziesmām, kurām mūziku komponējusi skolas meiteņu kora diriģente Līga Celma. Piemēram, koris ierakstījis disku «Ceļojumi grāmatplauktā» ar L.Celmas mūziku un I.Zanderes vārdiem. Izglītības iestādes bibliotēkas vadītāja Inta Brantevica stāsta, ka tikšanās ar dzejnieci bija pēdējais pasākums «Bērnu žūrijas» grāmatu lasīšanas maratonā, kurā aktīvi iesaistījušies 129 skolēni. Izlasīt visas (piecas) grāmatas un novērtēt tās viņi, visticamāk, paspēs līdz februārim, min bibliotēkas vadītāja. Viņa piebilst, ka lasīšanas laikā rīkoti dažādi pasākumi, kuros bērni iesaistījušies ar lielu interesi. Kā dalība programmā ietekmējusi pašu autori, jautājam Inesei Zanderei. – Kā vērtējat lasīšanas veicināšanas programmu «Bērnu žūrija»?Šī kustība vienlaikus nošauj trīs treknus zaķus. Pirmkārt ieguvums ir lasīšanas veicināšana. Daudzi bērni piedalās, jo viņiem patīk kaut kur iesaistīties, kaut no dabas viņi nav lasītāji. Programma ir arī morāls glābiņš tiem, kuri ir lasītāji, bet nelasītāju ielenkumā tiek noniecināti. Savukārt te viņiem ir sava vide un kompānija, draugu, domubiedru grupa. Otrs – programma ir atspaids izdevniecībām, kas tirgo bērnu grāmatas, jo «Bērnu žūrija» iepērk kolekcijas daudzām Latvijas bibliotēkām. Veikalos bērnu grāmatas iztirgo ļoti lēnu. Trešais un treknākais «zaķis» ir tas, ka rakstnieki caur Bērnu literatūras centru saņem atgriezenisko informāciju. Uzzina mazo lasītāju novērtējumu. – Vai tas svarīgs arī jums?Protams! Cilvēks jau dara to, kas viņam patīk, bet zināt savas auditorijas viedokli tomēr vajag. Tas ļauj arī attiecīgi reaģēt. Piemēram, pārlasot mazo lasītāju atsauksmes par vienu no manām «Bērnu žūrijas» grāmatām, izrādījās, ka lielākoties lasītāji bijuši zēni. Tas bija patīkams pārsteigums, bet iedomājos, ka varētu uzrakstīt grāmatu tieši meitenēm. Tā kā viņām patīk būt princesēm, tapa «Princešu piedzīvojumi».– Vai bērnu atsauksmes par jūsu dzeju nesušas vēl kādus pārsteigumus, korekcijas darbu tapšanas procesā? Lielāko daļu grāmatas «Gaiļa kungs» bez pasakas veido dzīvnieku valodas vārdnīca. Nebiju īsti līdz galam pārliecināta, vai tā interesē, taču izrādījās, ka interesē gan. Tas ir ļoti labs veids, kā parādīt valodu īpatnības. Sākās ar to, ka Prāgas grāmatu gadatirgū, ko apmeklēju kopā ar Latvijas grāmatniekiem, vajadzēja veidot plašāku programmu čehu bērniem. Izdomāju elementāru lietu, par kuras efektivitāti biju pārliecinājusies, atverot «Gaiļa kungu» Viļakā. Tur bija daudz krievu bērnu, un, spēlējot pasakā paredzēto lomu spēli, uzreiz varēja saprast, kāda kuram dzimtā valoda. Krievu bērnu «ruk» vietā teica «hrjuk». Šo pašu joku izspēlējām Prāgā. Kā lec zaķītis? Čehu bērni saka – hop, hop. Mēs – cibric, cibric. Mazie čehi bija «gar zemi». Vēl ilgi lēca klāt Latvijas delegācijas pārstāvjiem ar šiem vārdiem. Taču tas nav viss stāsts. Papētot, kā vārds radies, pēkšņi atvērās, ka tam ir saistība ar turku valodas vārdu «kibrit», ko relatīvi varētu sasaistīt ar lēkšanu. Visticamāk, latviešu valodā tas ienāca no laikiem, kad latvieši dienēja cara armijā un piedalījās Krievu-turku karā. Ir ļoti interesanti dzīt pēdas pa niekiem vien. Patīkami pārsteidza, ka «Gaiļa kungam» «Bērnu žūrijā» pievērsta tik liela uzmanība, kas man lika par šīm lietām aizdomāties.
