Izlasot 4. aprīļa «Zemgales Ziņās» publicēto rakstu par vecāku dubultdzīvi un aicinājumu izteikties citus lasītājus, nolēmu pieņemt šo aicinājumu.
Izlasot 4. aprīļa «Zemgales Ziņās» publicēto rakstu par vecāku dubultdzīvi un aicinājumu izteikties citus lasītājus, nolēmu pieņemt šo aicinājumu.
Jau pašā sākumā gribu izteikt savu viedokli par to, ka šādi raksti visvairāk piesaista tos lasītājus, kuri vienmēr ir jutuši pastiprināti interesi par to, kas notiek cita guļamistabā. Tad gadās arī tādi, kas pilnā balsī sauc kauns, negods, cūcība utt. Vēl tagad nāk prātā tās sieviņas ar apkaļķotām smadzenēm, kas kādreiz bļaustījās pie Brīvības pieminekļa Rīgā, kad tur divas meitenes nolika ziedus savas kopdzīves sākumā. Atmiņā nāk arī kādas psiholoģes no Rietumiem (ak, šie Rietumi!) raksts, ka īsti pilnvērtīgs ir tikai tāds cilvēks, kas pagulēs ar sava dzimuma partneri. Tas liecinot par veselīgu dzīves uztveri. Varu minēt arī savas labas paziņas teikto, ka viņš zinot, ka viņa sieva guļ ar citu vīrieti, bet tas viņam patīkot un paša sieva tad viņam liekoties iekārojamāka (tāda sieva apgalvos, ka viņai ir vislabākais vīrs pasaulē). Nav noslēpums, ka ir vīri, kas ļoti labprāt redz savu sievu gultā ar citu un noskatās visu tur notiekošo (nav jāskatās erotiskie raidījumi televīzijā).
To visu minēju tikai tāpēc, lai parādītu, cik sarežģīta ir cilvēka psihe, un tieši tāpēc mēs nedrīkstam izteikt kategoriskus spriedumus par to, ko neizprotam.
Katrs cilvēks ir sarežģīts enerģijas kopums, un psihoenerģētiskā apmaiņa starp šiem kopumiem ir mums vēl pilnīgi sveša pasaule. Pēdējā laikā gan ir radušies dažādi izdevumi un raksti par šo tematu. Arī televīzijā šo to parāda, taču tie ir tikai pirmie nedrošie soļi šajā smalko enerģiju pasaulē.
Tikai muļķis (un ja par tādu viņš grib palikt) smejas par neizprotamo. Būtu jau labi, ja mēs visas smalkās enerģijas prastu vadīt. Tad jau mēs šo telpu (jeb pasauli) iekārtotu tā, kā mums patīk, un tad jau arī paradīzes dārzi mūs vairs tā nevilinātu. Bet pagaidām mēs dzīvojam ar visu to, ko mums, pēc dažu domām, sagādā liktenis (tātad kāds jau to ir uzrakstījis, jo liktenis nav saistāms ar nejaušībām), bet citi (liekas, ka to ir daudz vairāk) uzskata, ka visu nosaka Dievs, tā jau iepriekš nolemjot (kā minētajā rakstā avīzē) bērniem smagus pārdzīvojumus un sāpes.
Bet nu par rakstu avīzē. Mēs nezinām, kāpēc minētā māte un sieva piekopj dubultdzīvi. Nav arī nekādu cerību, ka kāds vai kāda atklāti pateiks mums visiem, kāpēc tā dara. Būs arī ļoti daudz tādu, kas paši nemaz nevarēs uz to skaidri atbildēt.
Mēs taču visi zinām, ka ir cilvēki (turklāt pilnīgi sveši), kurus mēs nevaram ciest savā tuvumā, un ir cilvēki, kas mūs neatvairāmi piesaista, un mēs tam nevaram atrast izskaidrojumu. Un, ja kādai būtībā nostiprinātai dzīvei kaut kā trūkst vai arī kaut kas ir sabojāts (garīgā ziņā) ar kaut vai neapdomīgi izteiktu vārdu, rodas kaut kāds pārrāvums vai tukšums, kas ilgstoši tāds var arī nepastāvēt. Tas var aizpildīties pavisam negaidīti.
Maz laikam ir cilvēku, kas divatā slepus satiekas (varbūt vienīgi lietišķo darījumu cilvēki noziedznieki u.c.), lai pārspriestu gaidāmās vēlēšanas vai privatizāciju, sevišķi ja šie cilvēki ir pretēja dzimuma. Un, lūk, šis vīrietis un sieviete ir atraduši viens otrā to, kas viņiem visu laiku ir trūcis. Tas varbūt ir fiziskā un nebūt ne mazākā (varbūt pat lielākā) mērā saistīts ar ilgi zemapziņā apjausto garīgās pasaules nesaderību.
Vieglāk cilvēku ir apmierināt materiāli un fiziski, daudz grūtāk to ir izdarīt garīgā ziņā. Materiāli labi nodrošinātā dzīvē cilvēks var justies ļoti vientuļš.
Protams, sveša cilvēka ienākšana kādā ģimenes dzīvē rada arī kādam sāpes, un atrisinājums ir jāmeklē augstākā līmenī (psihoterapeits, ekstrasenss, dabas dziednieks, autogēnais treniņš u.c.), nevis nolamājot un apsaukājot.
Katram cilvēkam (arī rakstā nolamātajai sievai un mātei) ir tiesības uz fizisku un arī garīgu apmierinājumu, un, ja viņa to ir atradusi, citiem tur vairs nebūtu ko teikt. Tas nebūt nenozīmē, ka es aizstāvu jebkuru izvirtību (jā, bet kas tā tāda ir? Varbūt gēnos ieprogrammēta pastiprināta kaisles izjūta?). Un slepenība satiekoties vajadzīga, jo izveidojušos apstākļus nav iespējams vairs mainīt, lai sāktu kaut ko no jauna.
No malas te nekādus padomus (es domāju vērtīgus padomus) nevar dot parasts avīzes lasītājs, kas jebkurā brīdī pats var nonākt līdzīgā stāvoklī. Lasītāji var tikai apmainīties pieredzē.
